Saukas pagastā piemin senatoru Jāni Skudri un viņa ģimeni 0

Ar svecīšu un ziedu nolikšanu Saukas pagasta “Lejas Meirānu” mājās ik gadu piemin Latvijas brīvvalsts laika Augstākās tiesas senatoru, Latvijas tiesnešu biedrības priekšsēdi Jāni Skudri. Viņš tika izsūtīts uz Sibīriju 1941.gadā un gadu vēlāk gāja bojā svešumā, tā arī nekad vairs neieraudzīdams savu ģimenes māju Saukas pagastā. Senatora piemiņai pie ēkas sienas uzlikta piemiņas zīme, bet paši “Lejas Meirāni” ir atgriezušies dzimtas īpašumā. Piemiņas pasākumā piedalījās arī senatora mazmeitas, kuras brīvajos brīžos uzturas senču mājās. Vectēvu viņas nekad nav satikušas, bet sirdī glabā stāstus par viņa likteni.

Jāņa mazmeita Tatjana Maļceva stāsta: “1940.gadā viņš tika atlaists no darba, tad viņi atbrauca uz laukiem un sāka laukos dzīvot. 14.jūnijā viņi saņēma no Rīgas ziņu, ka būs nepatikšanas, tad vectēvs aizgāja uz šķūnīti, tur viņš slēpās, bet vecmamma ar savām meitām aizgāja pie skolotāja, kas dzīvoja sešus kilometrus no šejienes. Tā viņi aizgāja no mājām.”

Varbūt būtu izglābušies, bet vecmamma 17.jūnijā atgriezās mājās, jo govs taisījās atnesties.

Stāsta Jāņa mazmeita Vera Mihejeva: “Nevar saimniece uz to tā mierīgi skatīties. Viņa atnāca, un kā viņa ienāca, tā mašīna iebrauca. Atstās trīs bērnus? Nē taču. Tad viņa pateica, kur tie bērni, tad aizbrauca bērniem pakaļ. Aizsūtīja, lai vectēvam izstāsta, ka viņus ved prom. Vectēvs, protams, atnāca līdzi, jo domāja ar ģimeni braukt. Viņus smagajā mašīnā uz Daugavpili aizveda, pa ceļam bija briesmīgi, jo tur vecmammai ar trim bērniem uznāca histērija no sērijas – šaujiet mūs visus tepat nost.”

Lai gan sākumā bija teikts, ka visi varēs palikt kopā, tā nenotika. Ģimene tika izšķirta, māte un meitas nekad vairs nesatika vīru un tēvu. Jāni Skudri diennaktīm ilgi pratināja, apsūdzot viņu par darbošanos teroristu grupā.

“1942.gadā viņš nometnē bada nāvē nomira,” stāsta Vera. “Pāris nedēļas vēlāk viņš tika iekļauts sarakstā uz nošaušanu – tad, kad viņš jau bija miris. Kaut kā vajadzēja norakstīt tos cilvēkus. Savukārt vecmamma ar bērniem – viņus šausmīgi ilgi turēja uz kuģa, viņi nīkuļoja daudzos Sibīrijas ciematos, jo ešalons sūtīja uz karu. Kad viņus izsēdināja tundrā – klajā laukā, sievietes ar bērniem jautāja – kā mēs šeit dzīvosim? Viņām pretī pajautāja – vai tad jūs šeit dzīvot atveda? Tur bija latvietes un Pievolgas vācietes. Tā viņi līdz šim brīdim turas kopā, kas dzīvi palika. Sievietes zemnīcas sacēla līdz ziemai. Tur ziema ātri nāk. No rītiem bērnus izlaist nevarēja, jo nebija, ko uzvilkt. No rītiem mammas pirmās cēlās un ar slotiņu sniegu noslaucīja no bērniem. Tā viņi tur dzīvoja. Pirmo gadu bija ļoti smagi.”

Vēlāk ģimenei paveicās, jo Jāņa sievu uzaicināja strādāt par grāmatvedi, pēc tam dzīve kļuva vieglāka. Tatjana un Vera piedzima izsūtījumā, bet vēlāk ģimene atgriezās Latvijā. Padomju gados senču mājās bija ierīkota gan ciema padome, gan bibliotēka un pat ambulance, bet pēc neatkarības atgūšanas mājas atgriezās dzimtas īpašumā.

Sandra Paegļkalne