Latvijā pirmās ultramaratona sacensības “Backyard ultra” izvēršas 46 stundu garumā 10

Izaicinājumu piedalīties ultramaratonā “Backyard Ultra” jeb “Piemājas skrējiens” pieņēma 140 dalībnieki. Svaigiem spēkiem viņi savu pirmo startu sāka piektdien pulksten 11:00. “Backyard Ultra” ir ultramaratona veids, kurā dalībniekiem tiek dota stunda laika, lai veiktu 6706 metru distanci, un ik stundu viņiem no jauna jāsāk skriet. Latvijā pirmās šāda veida sacensības norisinājās Jēkabpilī, kur dalībniekiem bija jāveic apļi apkārt Radžu ūdenskrātuvei. Katram pašam jāizvērtē savi spēki un jālemj, kurā brīdī izstāties.

Galvenais tiesnesis Rūdolfs Bondars stāsta, ka vairāki dalībnieki izstājās jau pēc pirmā apļa: “Ir vairāki skrējēji, kuri bija ieradušies atbalstīt pasākumu un izbaudīt atmosfēru, bet viņiem ir citi plāni. Varbūt arī tā bija viņu spēju robeža, bet nākamajā gadā viņi centīsies noskriet vairāk apļu.”

Sacensību organizatorisko pusi dalībnieki vērtēja ļoti labi, arī trase viņus apmierināja.

“Ļoti labi, interesanti,” saka Jānis no Madonas. “Trase ir skrienama, tikai vienā posmā ir akmeņi, kur nogreiderēts. Gaismā jau būs labi, bet pa tumsu skriet būs jāuzmanās. Citādi trase ļoti laba. Man mērķis ir noturēties vismaz 24 stundas.”

“Man gribētos noskriet septiņus apļus,” saka sacensību dalībniece Angelika no Skrīveriem. “Šādās sacensībās, kur tu vari skriet, tad atpūsties, pēc tam atkal skriet, es piedalos pirmo reizi. Parasti ir tā, ka skrien četras vai piecas stundas pēc kārtas, tad met mieru.”

Pēc katra apļa noskriešanas līdz jaunas stundas sākumam atlikušās minūtes dalībnieki izmantoja, lai paēstu, padzertos un atpūstos vai nu līdzi paņemtajās, vai organizatoru nodrošinātajās teltīs. Ņemot vērā, ka šī pasākuma mērķis ir noskriet pēc iespējas vairāk apļu, nevarēja paredzēt, cik ilgi sacensības ilgs, tādēļ Jēkabpils Sporta centrs bija parūpējies par dalībnieku komfortu arī nakts laikā. Bija sarūpēts ugunskurs, silts ēdiens, karsts ūdens un augļi, tāpat arī dzeramais ūdens. Aptuveni 14 stundas pēc sacensību sākuma trasē bija palikuši tikai 15 dalībnieki.

Viņu vidū Artūrs no Rīgas: “Šis man bija 14.aplis. Es biju iztēlojies, ka būs daudz smagāk, bet nē. Ir tikai dažas noguruma pazīmes. Pirmīt gribēju uzvilkt šortus, bet es jau tos biju pamanījies uzvilkt otrādi, ar kabatām uz āru. Tādas pirmās noguruma izpausmes, bet pagaidām jūtos diezgan labi. Trase iegaumēta tik tālu, ka es katru bedrīti, katru sakni var izskriet aizvērtām acīm. Tumsa netraucē, ir tieši aizraujošāk, ka tev vairāk jāpiedomā.”

“Man bija tā, ka 11.aplī bija neliels pagrimums,” stāsta Ervīns no Rīgas. “Fiziski jutos labi, jaudīgs, bet emocionāli bija vājuma bedre. Komandas biedri mani motivēja, un joprojām cīnāmies. Tumsā skriet ir grūtāk, jo ir jākoncentrējas. Ir gan staigājošie akmeņi – krupīši un vardes, gan bedres.”

Pēc 19.stundas bija palikusi viena sieviete un septiņi vīrieši, kurus sacensību organizatori sāka dēvēt par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, savukārt 31.aplī devās divi izturīgākie dalībnieki – poļu skrējējs Patriks un valmierietis Ritvars Kalniņš. Duelī viņi aizvadīja sestdienas vakaru un nakti, kopā sagaidīja Lieldienu rītu, un tad no sacensībām izstājās 18-gadīgais Patriks, kurš ar veiktiem 45 apļiem laboja gan savu personīgo un Polijas rekordu, gan uzstādīja jaunu pasaules rekordu savā vecuma grupā. Savukārt par ultramaratona uzvarētāju ar trasē pavadītām 46 stundām un noskrietiem aptuveni 308 kilometriem kļuva Ritvars Kalniņš no Valmieras.

Sandra Paegļkalne