Zalužnijs: Ukraina kā jaunās pasaules kārtības stūrakmens 1

Raksts ar nosaukumu "Ukrainas stratēģija drošības alianses veidošanai ģeopolitiskās nestabilitātes apstākļos" tika publicēts 2025. gada 11. jūlijā portālā "Ukrainska pravda 25" (www.pravda.com.ua). Tajā Zalužnijs analizē pašreizējo pasaules kārtību, kas izjūk pēc Otrā pasaules kara un Padomju Savienības sabrukuma izveidotā sistēma, un izklāsta, kā Ukraina cenšas pozicionēties jaunā, veidojošā globālā drošības struktūrā un norāda uz mūsdienu kara darbības pamatiem. Viss aprakstītais ir skaidra ceļa karte arī Latvijas nacionālā un vietējā līmeņa amatpersonām, lai stiprinātu Latvijas drošību.

Valērijs Zalužnijs

Ukrainas vēstnieks Apvienotajā Karalistē, bijušais Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks
 

Ukrainas stratēģija drošības alianses veidošanai ģeopolitiskās nestabilitātes apstākļos

Pasaules kārtība, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kara un Padomju Savienības sabrukuma, izšķiroši sabrūk. Karš Ukrainā ir gandrīz galīgi sagrāvis vecās pasaules pamatus un iezīmējis tās beigas. Patiešām, Baidena administrācijas un visas Amerikas Savienoto Valstu vilcināšanās pieņemt izšķirošus lēmumus, lai atbalstītu Ukrainu cīņā pret Krieviju, ne tikai uzsvēra ASV mazināto ietekmi pasaules procesos, bet arī izskatījās kā pēdējais mēģinājums saglabāt pastāvošo pasaules kārtību.

Bailes no Krievijas sakāves vienlaikus paildzināja karu un palielināja finanšu un politiskās izmaksas. Ilgstošais konflikts, demokrātisko ekonomiku – īpaši ASV – dziļā iesaiste un Krievijas izveidotās stratēģiskās alianses ir novedušas pie nevēlēšanās uzņemties pārmērīgas izmaksas bez skaidra politiskā pamatojuma. Tā rezultātā ir parādījušies jauni spēki, kas līdzsvaro situāciju. Amerikāņu vēlētāji izdarīja savu leģitīmo izvēli, liekot mums saprast, ka pasaule neatgriezeniski mainās.

Šai pasaulei tiešām bija vajadzīgas pārmaiņas. Nav nejaušība, ka jau 2007. gadā kāds par to paziņoja Minhenes drošības konferencē. Un nav pārsteigums, ka 2024. gadā amerikāņi atkārtoti ievēlēja Donaldu Trampu par prezidentu. Neskatoties uz smagu kritiku, viņš pārstāv vēsturisku tendenci – tādu, kuru ir jāatzīst un ar kuru jārēķinās.

Vašingtona, apzinoties savu pārslodzi, šķiet, meklē iespēju samazināt savas saistības ārvalstīs, īpaši Eiropā, iespējams, lai koncentrētos uz intensīvu konkurenci ar Ķīnu. Tas redzams gan retorikā, gan reālajos lēmumos, kas arvien vairāk pievēršas iekšpolitikai un liek apšaubīt beznosacījumu palīdzības turpinājumu Ukrainai. Vēl ļaunāk – atbalsts Ukrainai kļūst par ķīlnieku ASV iekšpolitiskajām svārstībām.

Svarīgi ir tas, ka šīs pārmaiņas nav atsevišķu politiķu gribas rezultāts, bet gan daļa no plašākas globālas doktrīnas, kas vērsta uz jaunas pasaules kārtības veidošanu. Par laimi, mēs joprojām atrodamies pārejas fāzē.

Šīs pārmaiņas notiek vienlaikus ar straujiem, sistēmiskiem tehnoloģiskiem izrāvieniem enerģētikā, IT (īpaši mākslīgajā intelektā), nanotehnoloģijās, jaunajos materiālos un biotehnoloģijās. Valstis pārstrukturē savas ekonomikas, pārskata resursu prioritātes un tādējādi paātrina kara spēju attīstību. Šīs pārmaiņas noteiks nākotnes globālo kārtību un dalībnieku spēju ietekmēt notikumus.

Pirmais 21. gadsimta liela mēroga karš Ukrainā ir apstiprinājis vēsturiskas tendences kara attīstībā. Ir kļuvis skaidrs, ka lēti, masveidā ražoti ieroči spēj izsmelt dārgas un jaudīgas arsenālu sistēmas. Kaut arī tas ļauj Ukrainai turēties līnijā un attīstīt asimetriskas stratēģijas, valsts pārejas statuss un visaptverošu aizsardzības spēju, īpaši augsto tehnoloģiju, trūkums padara ilgtermiņa pretošanos karā par ļoti nenoteiktu. Šī realitāte ir padarījusi Ukrainu par “mega-klientu” gan vecajiem, gan jaunajiem ieročiem, tostarp pašu ražotiem.

Neskatoties uz jaunām iespējām Ukrainas aizsardzības rūpniecībai, vienīgais konsekventais spēks frontē joprojām ir Ukrainas karavīrs. Mūsdienu kaujas lauks karavīram uzliek nepieredzētu fizisko un psiholoģisko slodzi. Dronu plaša izmantošana ir padarījusi karavīrus par mērķiem 24/7 – neatkarīgi no sezonas vai apstākļiem – tieši ietekmējot viņu izturību.

Ņemot vērā cilvēkresursu ātras atjaunošanas fizisko neiespējamību, Ukrainai steidzami nepieciešams jauns paradigmas modelis karavīru aizsardzībai – pielāgots mūsdienu aizsardzības un uzbrukuma realitātei. Šāda modeļa izstrāde ir ārkārtīgi svarīga, lai izvairītos no Ukrainas galvenā kaujas spēka izsīkuma un novērstu Krievijas priekšrocību iegūšanu ar savām aizsardzības sistēmām. Šī iniciatīva prasa ne tikai izturību un inovācijas, bet arī ārēju atbalstu. Tā nevar būt tikai Ukrainas ilgtermiņa stratēģija un nenovedīs pie uzvaras bez spēcīgām tehnoloģiskām partnerībām.

Tas pats attiecas uz vēl vienu lielu izaicinājumu: aizsardzību pret gaisa uzbrukumiem civilajai un militārajai infrastruktūrai. Krievijas masveida dronu, ballistisko un spārnoto raķešu, kā arī vadāmo bumbu uzbrukumi prasa pilnīgi jaunu, visaptverošu pretgaisa aizsardzības sistēmu – slāņveidīgu gan ģeogrāfiski, gan pēc augstuma un pārtveršanas iespējām.

Mūsdienu kara galvenais princips ir tas, ka lēti ieroči var iznīcināt dārgas sistēmas. Efektīva pretgaisa aizsardzība nevar paļauties tikai uz ārkārtīgi dārgām sistēmām. Lielākā daļa mūsdienu pretgaisa aizsardzības platformu tika izstrādātas ātrai partizānu tipa karadarbībai, nevis viļņveida masveida uzbrukumu aizsardzībai.

Lai gan ASV to varbūt vēl līdz galam neapzinās, Krievijā tas ir labi saprasts – padarot to par izšķirošu faktoru ne tikai Ukrainas nākotnē, bet arī nākotnes alianses arhitektūrā. Starptautiskais atbalsts joprojām ir būtisks ne tikai Ukrainas valstiskuma saglabāšanai, bet arī potenciālo sabiedroto spēju veidošanai.

Tāpēc efektīva starptautiskā atbalsta saglabāšana un nākotnes alianses veidošana ir būtiski uzdevumi Ukrainas diplomātijai.

Mūsu tuvākie kaimiņi – Eiropas Savienība – neskatoties uz centieniem atbalstīt Ukrainu, joprojām ir salīdzinoši vāji, pārāk atkarīgi no Amerikas Savienotajām Valstīm un pārāk lēni izšķirošu ārpolitisku un aizsardzības lēmumu pieņemšanā. Eiropas valstis ir grūti un gausi pārveidojušas savas aizsardzības industrijas, atpaliekot gan no autoritārās Krievijas, gan no ASV iespējām.

Dažas no tām gatavojas karam, kas atgādina Otro pasaules karu, smagi noslogojot budžetus, neapzinoties, ka 2022. gada februāra karš vairs neatkārtosies. Eiropas Savienībai trūkst pietiekamas "cietās varas" (militārā spēka), un tai ir grūtības konsolidēt savu ekonomiku – īpaši, ņemot vērā konkurējošās nacionālās ambīcijas un daudzu valstu ģeogrāfisko attālumu no Krievijas.

Ģeopolitiskā nestabilitāte pārveido arī pašu Eiropu. Valdības baidās no vēlētāju pretreakcijas, kuri nav gatavi pieņemt dzīves līmeņa pasliktināšanos. Tāpēc ilgtermiņa vai pat laikus sniegts atbalsts no Eiropas ir jāvērtē piesardzīgi.

Tikmēr Amerikas Savienotās Valstis joprojām ir valsts ar praktiski neierobežotu potenciālu un pasaulē visattīstītāko ekonomiku. ASV rīcībā ir lieli noliktavu krājumi ar novecojušiem vai drīzumā norakstāmiem ieročiem – piemēram, vairāk nekā 170 000 "Hellfire" raķešu, daudzas no kurām ražotas no 1998. līdz 2018. gadam un tuvojas derīguma termiņa beigām. Šos ieročus varētu nodot Ukrainai, nevis iznīcināt.

Pentagons šobrīd pāriet uz jaunākām JAGM sistēmām, un tas nozīmē, ka daudzi "Hellfire" modeļi tiks izņemti no aprites. Ukraina šobrīd var izmantot šo iespēju, iesniedzot oficiālus pieprasījumus dažādu programmu ietvaros, uzsverot nepieciešamību stiprināt aizsardzību un nodrošinot šo resursu racionālu izmantošanu.

Vienlaikus, ASV, meklējot dominanci Rietumu puslodē un Klusā okeāna reģionā, bet samazinot savu iesaisti “Vecajā pasaulē” (Eiropā), varētu atstāt Eiropai un Kanādai smagāku nastu.

Tāpēc 2024. gada prezidenta vēlēšanu rezultāti radīja paredzamas izmaiņas ārpolitikā un atbalstā Ukrainai. Jaunajā realitātē militārais atbalsts vairs nav automātisks vai garantēts. Gatavība sadarboties ar Krieviju, iespējams, ASV alternatīvā kara redzējuma dēļ, rada jaunas politiskas un drošības problēmas.

Ir nepieciešama tūlītēja rīcība, lai atjaunotu ASV uzmanību Ukrainai, jo Ukrainas uzvara ir izšķiroša ASV globālās līderības saglabāšanai.

Spēcīgas ASV pozīcijas trūkumu izmantos jaunais Krievijas-Ķīnas ass, lai vājinātu transatlantisko vienotību un pārveidotu pasaules kārtību. Samazināts atbalsts Ukrainai iedrošina Krieviju un mudina Ķīnu īstenot savas ambīcijas – īpaši attiecībā uz Taivānu un svarīgo Malakas šaurumu.

Tas rada eksistenciālus draudus ASV statusam kā globālai līderei.

Pēc 2025. gada jūnijā veiktajiem triecieniem Irānas objektiem globālā spriedze turpina pieaugt. ASV saskaras ar perspektīvu vienlaikus iesaistīties divos kara teātros – Tuvajos Austrumos un Āzijas–Klusā okeāna reģionā –, kas prasītu pilnu militāru iesaisti. Šādi konflikti būtu daudz dārgāki nekā Ukrainas atbalsts šobrīd. ASV militārais atbalsts Ukrainai varētu kalpot kā atturošs spēks abos reģionos.

Lielbritānijas Slepenā izlūkdienesta (MI6) vadītājs Ričards Mūrs brīdināja par smagajām sekām, ja Ukraina tiktu pamesta:
“Ukrainas atbalsta izmaksas ir zināmas, bet ne–atbalstīšanas izmaksas būs neizmērojami lielākas.”

Pastāv sistēmiska kara globālo seku nenovērtēšana.

Līdzās cīņai par izdzīvošanu un suverenitāti Ukraina ir kļuvusi par globālās stabilitātes stūrakmeni. Ukrainas pretošanās Krievijai izšķirs ne tikai tās iekšējo drošību, bet arī noteiks jauno pasaules kārtību.

Ukrainai ir jāpārskata savs veids, kā sadarboties ar partneriem – nevis vienkārši gaidot atbalstu, bet aktīvi veidojot savu vietu nākotnes drošības aliansēs. Ņemot vērā mainīgo kara dabu, šādas alianses tiek veidotas tieši tagad. Bez Ukrainas tās nav pilnīgas. Šīs alianses ir vitāli svarīgas gan tūlītējai izdzīvošanai, gan ilgtermiņa drošībai, un tās kļūs par jaunās pasaules kārtības pamatu.

Mūsu kara laika partnerība bijusi sarežģīta, bet ne neprognozējama. Šī pieredze atklāj būtiskas atšķirības starp Ukrainas un Rietumu partneru draudu uztveri un reakcijām. Saskaņotas stratēģijas izstrāde prasa laiku un pūles.

Bieži vien mūsu iniciatīvas pēc palīdzības bija politiskas un emocionālas, balstītas uz Krievijas uzbrukumu sekām un starptautiskās politiskās aktivitātes kalendāru. Tas, protams, ne tikai mazināja pieprasījumu sistemātiskumu, bet arī ne vienmēr atbilda rietumvalstu procedūru orientētajai domāšanai. Turklāt vairums šādu pieprasījumu prasa papildu laiku un resursus, tāpēc tie bieži paliek tikai deklaratīvi.

Lai būtu efektīvāka, Ukrainai nepieciešama sistemātiska pieeja pieprasījumu veidošanā un veicināšanā, prognozējot nākotnes kara lauka tendences, ne tikai reaģējot uz pašreizējām vajadzībām.

Viens no risinājumiem ir uzsākt ekspertu vadītu kampaņu, kas vērsta uz ASV valdības amatpersonām, likumdevējiem, politisko eliti, analītiķiem un plašāku sabiedrību. Mērķis – veidot naratīvus, kas vēlāk atspoguļosies politikā.

Galvenais arguments: neatbalstīt Ukrainu ir galvenais ģeopolitiskais risks ASV globālajai līderībai. Mērķis ir parādīt, ka Ukrainas uzvara ir būtiska pasaules drošībai un ASV vadošās lomas saglabāšanai.

Tas palīdzētu samazināt politiskās svārstības un nodrošinātu stabilu, ilgtermiņa aizsardzības sadarbību.

Tikpat svarīgi ir uzsvērt kara pārvērtību un nepieciešamību integrēt jaunākās tehnoloģijas. Zinātniskie un tehnoloģiskie sasniegumi ir mainījuši kara būtību – taču ASV to joprojām slikti saprot. Nespēja pielāgoties apdraud arī pašas Amerikas līderību.

Tāpēc ASV jāsniedz ne tikai militārs atbalsts Ukrainai, bet arī jāmodernizē savs bruņojums sadarbībā ar Ukrainu. Kopīgi pētniecības un attīstības centieni jābalsta Ukrainas pieredzē kaujas laukā.

Praktisks solis būtu kopīga zinātniska vai analītiska centra izveide, kur Ukrainas eksperti un ASV iestādes patstāvīgi analizētu notikumus. Tas novērstu emocionālu vai politisku aizspriedumu un veicinātu uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanu.

Rietumu lēmumu pieņemšanas sistēma, lai gan politiski svārstīga, ir institucionāli stabila un reaģē uz formāliem pieprasījumiem. Pat ja tie nav politiski ērti, šādiem pieprasījumiem jāsniedz atbildes. Tas veido institucionālo atmiņu un starp aģentūru procesus, kas ietekmē nākotnes politiku.

Noderīgs piemērs ir Izraēlas komunikācijas stratēģija ar ASV, kas 1989. gadā noveda pie tās noteikšanas par “Galveno sabiedroto ārpus NATO” (Major Non-NATO Ally), garantējot priekšrocības aizsardzības sadarbībā. Izraēla ieviesa sistemātisku, uz noteikumiem balstītu pieprasījumu procesu un nodrošināja ASV pienākumu reaģēt.

Ģeopolitiskā nestabilitāte, ko daļēji izraisījis karš Ukrainā, ir pavērusi arī vēsturisku iespēju. Ukrainas karavīri ne tikai aizstāv savu valsti, bet arī ir nopelnījuši tiesības noteikt tās ģeopolitisko lomu.

Šis brīdis ir jāizmanto. Panākumi ir atkarīgi gan no spējas izdzīvot šodien, gan no spējas uzbūvēt drošu nākotni. Šie mērķi ir nedalāmi un neiespējami bez spēcīgiem sabiedrotajiem. Daudzu iemeslu dēļ šādas alianses nav iespējamas bez Amerikas Savienotajām Valstīm. Tikai ASV var sniegt Ukrainai nepieciešamo atbalstu, palīdzēt izveidot jaunu demokrātisku aliansi un saglabāt savu globālo līderību.

Paradoksālā kārtā – Ukrainas izdzīvošana tagad ir loģisks pamats mūsu kopīgās nākotnes veidošanai. Un šai nākotnei jāsākas tagad.