Ukrainiete Irina vairs neplāno atgriezties dzimtenē 3

Irina Voitenko kopā ar ģimeni Jēkabpilī ieradās no Luhanskas apgabala Ukrainā. Dzimteni viņi pameta dažus mēnešus pēc kara sākuma, kad bērniem uz nervu pamata sākās veselības problēmas. Šobrīd ģimene ir atguvusies, bet Irinu joprojām moka atmiņas par to, kā tika bombardēta viņu pilsēta.

“Bailes ir šausmīgas!” Irina raksturo piedzīvotās izjūtas. “Nav iespējams ne par ko ne domāt, ne dzert, ne ēst. Un bailes par bērniem ir vienkārši ārprātīgas!”

Irinas vīrs Jurijs ir inženieris. Jēkabpilī viņam izdevās dabūt darbu celtniecībā. Meita Anastasija un dēls Artjoms mācās Jēkabpils 2. vidusskolā. Savukārt Irina ir ukraiņu valodas un literatūras skolotāja. Pagaidām viņai ir iespēja turpināt strādāt savā skolā, mācot bērnus attālināti. Ģimene vairs neplāno atgriezties dzimtenē, jo tur nav palicis neviens tuvinieks.

“80 procenti mums pazīstamo cilvēku aizbrauca, kontingents izmainījās,” stāsta Irina. “To vietu apdzīvo kolaboranti, kas ieradās no citiem iznīcinātajiem Ukrainas reģioniem, vai tie, kuri atbraukuši no citiem Krievijas reģioniem. Viņi apmetas pamestajās mājās. Vieta, no kuras mēs aizbraucām, vairs nepastāvēs. Tur ir pavisam cita atmosfēra, cits gaiss.”

Iejusties Latvijā Irinai palīdzēja Jēkabpils nevalstiskās organizācijas – Vidusdaugavas NVO centrs, Jēkabpils ukraiņu biedrība “Javir” un citas. Dalība tajās devusi viņai iespēju radoši izpausties, izzināt latviešu kultūru un tradīcijas.

Ukrainiete apmeklē latviešu valodas kursus, bet runāt latviski viņa joprojām kautrējas.

“Man patīk dzīvot Jēkabpilī, man patīk Daugava, cilvēki, pilsēta,” Irina kautrīgi saka latviski.

“Man šķiet grūta burtu secība latviešu valodā,” skaidro ukrainiete. “Tā ir citādāka nekā ukraiņu valodā. Man ir ļoti lielas bailes runāt latviski. Es varu kaut ko saprast, bet, kad mēģinu runāt, es bieži vien vārda sākumu atceros, bet – kas ir beigās?”

Bērniem jaunu prasmju apgūšana ir vieglāka, un Irina cer, ka arī viņai ar laiku izdosies uzlabot valodas zināšanas.

Jēkabpils tagad ir kļuvusi par ģimenes jaunajām mājām, un Irina pauž cerību, ka šeit viņi varēs justies droši par savu nākotni.

Sandra Paegļkalne