Tauta ziņo: autobusam maršrutā Jēkabpils – Bauska plīst riepa 11

Nepatīkamas izjūtas piedzīvojuši pasažieri, kuri pirms dažām dienām brauca autobusa maršrutā Jēkabpils – Bauska, kas no Jēkabpils autoostas atiet pulksten 6:30. Transportlīdzeklim pārsprāga riepa, tādēļ braucienu turpināt nebija iespējams. Pasažiere Linda informē, ka lielākajai daļai cilvēku pakaļ atbrauca tuvinieki vai draugi, savukārt viņa ar dēlu un vēl viens pasažieris palika kopā ar šoferi. Tehniskā palīdzība ieradās pēc divām stundām, riepa tika nomainīta, un brauciens varēja turpināties. Bauskā autobuss ieradās aptuveni divarpus stundas vēlāk nekā bija paredzēts. Maršrutā “Jēkabpils – Aizkraukle – Bauska” katru dienu pl. 6:30 pasažierus pārvadā SIA “Tukuma auto”.

Lai gan notikums ir nelāgs, pasažiere Linda uzsver, ka viņu pārsteigusi šofera pozitīvā attieksme un izpalīdzība. Plašāk lasiet Lindas rakstītajā stāstā:

“Rīts. Pl. 6:30 sēžos ar mazo dēlēnu autobusā Jēkabpils – Bauska. Braukšu pie lielajiem bērniem. Rīts rit mierīgi. Šoferītis smaidīgs, palīdz iekāpt ar visām paunām. Biļetes nopirktas, braucam. Autobuss mierīgi šūpojas. Mazais aizmieg, ieritinājies autobusa krēslos. Pēc kāda laika sāku miegoties arī es. Izbraucam Aizkraukli, laižam tālāk. Sākas grants uzbēruma ceļš. Šūpo diezgan labi, troksnis ciešams. Braucam.

Un pēkšņi “Boom”, strauja bremzēšana... miegs kā ar roku noņemts. Apstājamies. Šoferis izkāpj, redzu, aiziet uz busa aizmuguri. Domāju – notrieca kādu meža zvēru. Bērns saldi čuč. Pārējie pasažieri paceļ degunus no telefoniem, sēž nesaprašanā. Ceļos kājās un eju laukā no busa. Pl. 8:36 no rīta. Mežs, lauku ceļš...

“Notriecām zvēru?” uzsaucu patālu esošajam šoferītim, kas steidzās aplūkot situāciju. Atbildē saņēmu: “Nē, tālāk nebrauksim. Riepa uzsprāga.”

Uztraukums. Pārējie pasažieri, lēnīgi un, iespējams, negribot, cēlās paskatīties, kas nu iztraucēja ierasto rīta ritmu...

Jā, riepa pagalam. Nē! Riepas nemaz nav! Tikai disks ar dažām gumijas strēmelēm... Pirmais uztraukums, kāds uzpīpē, visi zvana saviem tuvajiem. Mašīnas viena pēc otras atbrauc pēc pasažieriem... Paiet krietns laiks, paliekam kopā ar šoferīti četri cilvēki.

Laiks iet, mazais augšā, līdzi nav ne ūdens, ne ēdiena... Kurš gan zināja? Gaidām tehnisko palīdzību...

UN! Šoferītis izvel bulciņu: “Piedodiet, bet tā ir vakardienas, varbūt mazais vēlas?” Vēlas!! Bulciņa pazūd ātri vien. Tad dāsni tiek piedāvāta piciņa, ko šoferīša meita, kā zinādama, iedevusi līdzi... Godīgi sadalīta četrās daļās, likās tik garda. Arī kafija. Termosā, nedaudz padzisusi, bet tieši laikā. Mazajam sameklējām puspudeli dzeramā ūdens. Atradās cepumu paka. Meža vidus... Laiks iet...

Tehniskā palīdzība ieradās pēc 2h. 30 minūtes puisis riktēja jaunu riepu klāt, pārbaudīja, vai viss oki. Kopsummā 2h un 30 min. Bauskā iebraucām 11:56. Jābūt bija 9:25...

BET ne par to ir stāsts!!!

Tā sajūta, ka kāds mūs sargāja!!! Šoferīša Ilmāra pieredze noturēja mūs uz ceļa. Draudzīgā un siltā attieksme šajā situācijā mums dāvāja labu pieredzi. Šoferīti Ilmār un smaidīgā meitene Laura! Paldies Jums! Citēšu šoferīša Ilmāra vārdus: “Paldies par mieru!”

Lai Dieviņš jūs sargā!!!”

Aculiecinieka foto: