Skrīverieti Līgu Ondzuli nebaida ne augstums, ne netīrība 1

Rudens ir skursteņslauķu visaktīvākais darba laiks, un arī Latvijas vienīgā sieviete šajā profesijā, skrīveriete Līga Ondzule, šo sezonu pavada skrējienā. Pēc profesijas Līga ir audēja, trīs bērnu mamma un aktīvi iesaistās vietējās draudzes dzīvē, tomēr pati atzīst – viņa ir īsta darbaholiķe.

“Es jau biju naivi iedomājusies, ka viegli sanāks apvienot ar ģimeni, bet tas darbs – nekad nevar zināt, kad beigsies darba diena,” atzīst Līga Ondzule. “Kā man vīrs pagājušajā nedēļā tā naivi vai sarkastiski teica, viņš kļuvis par mājsaimnieku, jo visa mājas dzīve pārgājusi uz viņu.”

Savu karjeru viņa uzsāka pirms desmit gadiem, dodoties palīgā tētim Jānim, un vēl aizvien atceras savu pirmo darba dienu.

“Tā māja bija diezgan paliela, trīs stāvi, bet pirmais skurstenis, uz kura pirmā apsēdos, bija tāds foršs – jumts bija kā terase, zeme šķita tālu. Bet es sēdēju – tad vēl nebija bail,” atminas Līga.

Līga neuzskata, ka skursteņslauķa profesija ir tikai vīriešu darbs. Viņa uzsver – ja objektā nodrošināta piekļuve skurstenim un dūmvadiem, darbu var iemācīties ikviens, taču vissvarīgākā ir pieredze.

“Pirmajā gadā man meistars izstāstīja un parādīja ar roku, kā tur tās mūrītī dūmejas. Aizbraucam uz nākamo objektu, viņš prasa, lai parādu, kā dūmejas iet, bet es stāvu – pilnīgi tumša bilde,” smejas Līga Ondzule. “Pieved pie mūra sienas un grib, lai es kaut ko rādu. Es saku, ka nav, nebūs, bet tagad es pieeju, un es praktiski cauri redzu – man jau ir rentgena acs.”

Lai gan jaunībā viņa nespēja iedomāties, ka sekos tēva pēdās, šobrīd katra darba diena sagādā lielu gandarījumu.

“Cilvēks ir sūdzējies par dūmiem, mēs atbraucām, izpētām visu, atrodam vainu un tad kopīgi iekurinām. Tu dzirdi šprakšķi, jūti, kā velk apkures ierīce – tas ir tāds gandarījums,” stāsta Līga.

Viens no ikdienas izaicinājumiem ir sadzīvot ar dabu – skursteņos mēdz dzīvot bites un lapsenes, un nereti nākas saskarties arī ar kovārņiem. Arī klienti ir dažādi, katrs ar saviem untumiem un dīvainībām, taču lielākoties viņa tiek sagaidīta ar prieku – daži saimnieki ik gadu cienā viņu ar lašmaizītēm. Neizpaliek arī tradicionālā pieskaršanās skursteņslauķa pogai. Lai gan Līga ir ticīga un māņticību neievēro, uz šo žestu viņa raugās pozitīvi.

“Tas ir tāds kā drošības simbols, jo, ja tu satiec skursteņslauķi un viņš ir bijis tavā mājā, iztīrījis apkures ierīces, tad tu zini, ka neizdegsies, jo skursteņslauķis arī apskata tehnisko stāvokli – gan bēniņu daļu, gan jumtu,” saka skursteņslauķe.

Līga joprojām strādā komandā ar tēti Jāni un jaunieti Elvi, taču jaunu darbaspēku piesaistīt ir grūti. Pieprasījums pēc skursteņslauķu pakalpojumiem nemazinās, bet profesionāļu skaits samazinās. Līga cenšas ieinteresēt arī savus bērnus – meita pamēģināja, bet nepalika, cerība ir, ka kāds no dēliem turpinās ģimenes arodu.

“Es jau viņus ņemu līdzi uz darbu. Kad viņi uzvelk formu, tā ļoti piestāv, un tad es jūtos tik lepna,” priecājas Līga Ondzule.

Iespējams, drīzumā Latvijā būs vēl viena sieviete skursteņslauķe. Līga pirms gada nedēļu apmācījusi dāmu no Kaltenes puses, kura šogad atgriezās Skrīveros, lai pilnveidotu prasmes. Sertifikāts gan vēl nav iegūts – tas prasa vairākus gadus.

Kate Katrīna Strode