Sibīrijas bērna stāsts – jēkabpiliete dalās atmiņās par izsūtīšanu 0

Jēkabpilietei Marutai Līcei 25. marts nozīmē daudz vairāk nekā tikai sēru dienu kalendārā. Atmiņā joprojām iespiedusies nakts pirms 77 gadiem, kad mājās Kokneses pagastā ieradās svešinieki un lika savākt mantas. Marutai nupat bija apritējuši pieci gadi.

“Man bija likts saģērbties,” atceras sieviete. “Mamma teica: “Uzvelc to jaciņu, to silto jaciņu, ko tev uz dzimšanas dienu uzdāvināja!” Un es staigāju pa to istabu, tai istabā, es atceros, bija diezgan garš saimes galds. Un aiz galda sienas pusē sēdēja kaut kādi onkuļi.”

Šie “onkuļi” meiteni, viņas mammu un vecvecākus aizveda uz dzelzceļa staciju, kur sākās ģimenes ceļš prom no dzimtenes – uz Tomskas apgabalu Sibīrijā.

“Attieksme no vietējiem, ja viņus par vietējiem var saukt, bija tāda – viņi teica: “Jums jau labi, jums jau te ir mājas.” Tur bija tādas koka mājas. Kad viņi esot atbraukuši, tad viņi tikai zemnīcās esot dzīvojuši,” stāsta Maruta.

Jumts virs galvas gan bija, bet dzīve Sibīrijā bija rūgta. Svešā vide, skarbā daba un trūcīgie apstākļi – pie tā nebija viegli pierast. Marutai nācās apgūt krievu valodu, lai varētu mācīties vietējā skolā. Bet vislielāko smagumu uz saviem pleciem nesa viņas mamma.

“Mana mamma bija darbspējīgā, viņa jau pirmo ziemu bija aizsūtīta meža darbos – mežu zāģēt,” teic Maruta.

Daudzas līdzi paņemtās mantas tika samainītas pret pārtiku, jo ēdamā trūka.

“Es atceros – tas bija pavasaris, tur ļoti trekni auga balandas un ļoti trekni – arī nātres. Un tad mana vecāmamma tur vārīja šādu putru. Padomāt par to nevaru, cik riebīga bija tā putra!” teic Maruta.

Situāciju nedaudz uzlaboja ogu lasīšana – purvos un mežos ogu bija daudz, un tās varēja pārdot vietējā veikalā. Pēc vairāk nekā astoņiem izsūtījumā pavadītiem gadiem ģimene saņēma atļauju doties atpakaļ uz Latviju. Bet Marutas vectēvs to nesagaidīja – viņš mira Sibīrijā 1953. gadā.

“Visus latviešus, kas tur bija, tos paglabāja rindiņā,” saka represētā. “Pēc tam, kad pēdējā gadā tapa zināms, ka brauksim projām, tad mēs uztaisījām sētiņu apkārt latviešu kapiem. Mans vecaistēvs esot gribējis, lai viņam uzliek bērza krustu. Tā arī bērza krusts tur bija uzlikts, un tā tas arī palika.”

Pēc atgriešanās nekas vairs nešķita kā agrāk – pat Daugavas tecējums tagad saistījās ar bezpalīdzīgu šūpošanos likteņa viļņos. Ģimene zaudēja arī dzimtās mājas.

“Tur jau dzīvoja citi cilvēki, pie tam sveši cilvēki. Un tā māja jau bija pademolēta. Ko mēs – trīs sievieši tur varam izdarīt? Tad mūs paņēma pie sevis mammas jaunākā māsa. Viņas bija trīs māsas, un jaunākā netālu dzīvoja,” stāsta Maruta.

Kopš deportācijas aizritējis laiks – Zeme jau 77 reizes apriņķojusi ap Sauli, bet latviešu sirdīs joprojām kvēlo sāpes par mūsu tautai nodarīto.

“Bijušais ir jāatceras!” uzsver Maruta Līce. “Daudzi tagad saka: “Tas bija tik sen, tur nav, ko atcerēties...” Bet paskatieties, kas notiek pasaulē – tepat blakus!”

Sandra Paegļkalne

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ziņu sižeta “Sibīrijas bērna stāsts – jēkabpiliete dalās atmiņās par izsūtīšanu” saturu atbild SIA “Vidusdaugavas televīzija”.

#SIF_MAF2025