Līvānos dzeja atnāk slapjām kājām 2

Imanta Kalniņa “Svētku dienas” melodija harmoniski savijās ar lietusgāzi, kas pārsteidza dzejas pasākuma dalībniekus Līvānos. Lai gan improvizācijas nosaukums bija “Elpot sauli”, tobrīd varēja ieelpot vienīgi zibens uzlādēto gaisu. Tomēr dzejas mīļotājus tas neatturēja – arī tad, kad negaiss pieņēmās spēkā. Ciešāk salīduši zem Līvānu novada Centrālās bibliotēkas nelielā jumtiņa un apbruņojušies ar lietussargiem, apmeklētāji turpināja baudīt priekšnesumus.

“Lietus nobiedēja, bailes drusciņ iet uz mājām, jo pērkons diezgan negants,” atzīst pasākuma apmeklētāja Astrīda.

“Lietus ir ļoti brīnišķīga parādība, tāpat kā pērkons un zibens, galvenais, ka nav postījumu,” saka apmeklētāja Rasma. “Mēs visi esam svaigā gaisā, pozitīvās emocijās, brīnišķīgā kompānijā. Manuprāt, tas viss deva šim pasākumam tādu “odziņu”. Tas kļuva vēl krāšņāks.”

“Daudz kas dzīvē pieredzēts, tāpēc lietus ir sīkums,” teic apmeklētāja Skaidrīte.

Savus darbus klātesošajiem lasīja dzejniece un žurnāliste Egita Terēze Jonāne. Arī viņa negaidītajā laikapstākļu pavērsienā saskata pozitīvo.

“Tas pērkons, kas arī tagad skan... Es domāju, ka viņam bišķiņ skauž, ka šeit notiek kaut kas tik foršs!” saka dzejniece. “Viņš grib kaut ko pabojāt un kaut ko mums no savas dzejas ielikt, bet mēs redzam, ka līvānieši arī lietus, pērkona laikā māk mobilizēties un sanākt sirsnīgāk kopā.”

Egitas daiļrades “rozīnīte” ir haikas, bet dzejniece ir latviskojusi šo nosaukumu, trīsrindes nodēvējot par sirdspukstiem.

“Dzeja ir kā putns – tā apsēžas uz pleca, un tu nevari nerakstīt,” saka autore. “Dzeja var piedzimt tad, kad ir lietus. Man lietus ļoti patīk. Dzeja var piedzimt tad, kad puķe saplaukst, jo tas ir tik skaisti! Un tad, kad cilvēks pasmaida. Tu smaidi, un pēc kāda brīža varbūt tas būs dzejolis.”

Līvānu novada Centrālās bibliotēkas direktore Baiba Āriņa skaidro: “Mēs skatāmies uz tiem dzejniekiem, kas ir mūsu novadā vai tuvā apkārtnē – Latgales reģionā. Egita Terēze Jonāne ir ļoti īpaša ar savu trīspukstu dzeju, kas ir, manuprāt, diezgan liels retums Latvijas dzejnieku vidū. Šī dzeja ir ļoti sirsnīga, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pie mums bija tieši Egita.”

Dzejas lasījumus bagātināja muzikālie priekšnesumi. Ar vijoles un saksofona spēli priecēja Kellija Znotiņa un Viktorija Gžibovska.

Sandra Paegļkalne