Jēkabpils novads paliek bez vadības 19
Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis un viņa trīs vietnieki, kā arī komiteju vadītājs demisionē. Oficiāli kā galvenais iemesls minēts nespēja sakārtot skolu tīklu novadā un arvien skaļākā sabiedrības neapmierinātība. Pilsētā runā, ka patiesais stāsts ir krietni nepatīkamāks un daudz dziļāks.
Kuluāros jau kādu laiku mutuļo runas, ka novada vadībai par nespēju tikt galā ar šo jautājumu nācies izjust nopietnu spiedienu no centrālo partiju vadības — tuvojoties Saeimas vēlēšanām rudenī, šāda negatīva publicitāte būtiski grauj politisko reputāciju.
Kamēr sabiedrībai tiek stāstīts par atbildības uzņemšanos un sarežģītiem lēmumiem, aizkulisēs daudzi šo soli sauc pavisam vienkārši — par mēģinājumu glābt sevi, kamēr vēl nav par vēlu.
APRIL, APRIL!
Ja esi ticējis šai ziņai, tad esi uzķēries uz klasisku 1. aprīļa joku! Cerams, izdevās uz mirkli noticēt. Lai viegla, jautra un smaidu pilna diena. Bet, kā zināms, katrā jokā ir arī pa kripatai taisnības.
Kā tu izjokoji savus draugus?
Komentāri 19
Visi Reģistrētie (0) Anonīmie (19)Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Nu drūmi, drūmi! Tāpat kā cilvēki uz ielām un lielveikalos! Pat neko uzmundrinošu negribas pateikt jo, visticamāk, uzrunātais pagrozīs rādītājpirkstu deniņu apvidu, vai sliktākajā gadījumā, parādīs cik smuks nadziņš ir viņa rokas vidējam pirkstam!🫤
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Es esmu tā, kura ar savu ģimeni pameta Jēkabpili. Ne jau tāpēc, ka gribējās aizbraukt, bet tāpēc, ka izglītības pārvalde klaji izņirgājās par manu ģimeni — par bērnu ar īpašām vajadzībām. Netika meklēti risinājumi. Netika meklētas iespējas. Tikai auksta, vienaldzīga attieksme un sistēma, kas nestrādā.
Pilsētā ir viena klase bērniem ar 58./59. kodiem. Viena. Ar likumā noteiktiem sešiem bērniem. Bet bērnudārzu pabeidz divpadsmit. Pusei vietas nav. Un tad sākas – “risinājumi”. Asistents? Skaidrs, ka tas nav risinājums nevienam. Tā ir tikai imitācija, nevis palīdzība.
Un tad izvēle — vai nu sūti bērnu uz Aknīsti vai Antūžiem, vai arī… izdomā pats, kā dzīvot. Autobusa nav. Nokļūšanas nav. Atbalsta nav. “Braucat kā gribat vai atstājat internātā.” Tā nav izvēle. Tā ir piespiešana.
Un es nekad neaizmirsīšu ...
Esmu pateicīga, ka esmu prom. Mans bērns tagad mācās skolā, kur viņu redz, māca un atbalsta, nevis tikai pieskata. Bet rūgtums paliek.
Safronovas kundzei novēlu, lai dzīve nekad neliek piedzīvot to, kam izgājām cauri mēs. Tad es pajautātu — vai tiešām viņa sūtītu savu bērnu uz grupu bez atbalsta? Vai uzticētu “asistentam” no ielas? Vai pieņemtu, ka četru gadu laikā bērnam nav iemācīts pat skaitlis viens — nevis tāpēc, ka nevar, bet tāpēc, ka neviens nemācīja?
Jēkabpils novads — cik ļoti jums rūp šie bērni? Vai viņi ir tikai skaitļi?
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Ziņot par komentāru
Atstājiet komentāru
Pirms komentē
Portāla administrācija aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.
Noteikumi ->