Jēkabpilī atdzimst vēsturiskā spīķeru ēka 2

No sviesta un bekona pirmajā brīvvalsts laikā līdz viesmīlības precēm mūsdienās – tā var raksturot Jēkabpils spīķeru nama vēsturi vairāk nekā simt gadu garumā. Objekts ir īpašs, jo visos laikos tas kalpojis vienam mērķim – iepirkt un tirgot. Uzņēmēji, kuri atdzīvinājuši ēku, arī turpmāk saglabās vēsturisko funkciju.

Dzīvība atgriezusies vienā no divām vecajām spīķeru jeb preču noliktavu ēkām. Pagājušā gadsimta sākumā tur atradās Centrālās savienības “Konzums” Jēkabpils nodaļa.

“Konzumu” var uzskatīt par senāko kooperatīvo saimniecisko sabiedrību mūsdienu Latvijas teritorijā,” skaidro biedrības “Jēkabpils mantojums” valdes priekšsēdētājs Jānis Zeps. “Kam viņa bija vajadzīga? Pirmām kārtām, apgādāt ar patēriņa vai ražošanas precēm šos kooperatīvus. Otrkārt, “Konzums” iepirka no šiem kooperatīviem ražojumus un tālāk jau realizēja.”

Noliktavas un veikals Jēkabpilī bija viena no 16 reģionālajām “Konzuma” nodaļām Latvijā. Tā nodrošināja arī lauksaimnieku produkcijas eksportu, un īpaši lielā daudzumā tika eksportēts sviests un bekons. Ar “Konzumu” sadarbojās daudzas lauksaimniecības biedrības. Līdzīga funkcija spīķeriem bija arī padomju gados, kad tur darbojās Jēkabpils rajona patērētāju biedrība.

1937. gadā “Konzums” tika likvidēts, nodibināta kooperācijas savienība “Turība”. Pēc tam ēkas ilgi bija tukšas, līdz vienu no tām iegādājās vietējais uzņēmējs Edgars Kamišovs.

“Vienkārši bija tā gribēšana atjaunot, gribēšana sakopt šo vietu. Senču uztaisītās lietas tomēr ir jānovērtē,” saka spīķeru ēkas bijušais īpašnieks Edgars Kamišovs. “Lai izveidotos kaut kas smuks, nebija viegli. Griesti bija beigti, un tikai sienas bija palikušas dzīvas. Bija koka grīda, dabūjām visu rakt vaļā un vest projām, lējām jaunu betona grīdu iekšā.”

Šobrīd atjaunotā spīķeru ēka ir pārdota, un arī jaunais īpašnieks ieinteresēts saglabāt vēsturiskas liecības, tādēļ atstātas vecās dolomīta sienas un interjerā iekļautas citu senu ēku detaļas.

“Dēļi ir, piemēram, no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rīgas centrā vai no Āgenskalna tirgus nojauktā sakņu paviljona,” stāsta SIA “GEMOSS” valdes loceklis Rihards Treijs. “Katram dēlim ir stāsts, no kurienes tas nācis. Šīs izlasītās detaļas palīdz veidot garšīgo stāstu par šo ēku un par mūsu vērtībām.”

Atjaunošana būtu nepieciešama arī daudzām citām ēkām pilsētā.

“Ja ēka varbūt arī nav pamesta, varbūt tur kāds dzīvo, bet varbūt tiešām dzīvo cilvēks, kuram nav tās naudas ēku atjaunot tā, kā būtu jāatjauno,” saka Jānis Zeps.

Līdzekļu trūkuma vai īpašnieku vienaldzības dēļ daudzi vēsturiski nami Jēkabpils centrā lēnām iet bojā.

Sandra Paegļkalne