Izraēlas kompānija: Pretgaisa aizsardzībai ir jābūt prioritātei visās trīs Baltijas valstīs 21

Mūsdienu konfliktos liela loma ir uzbrukumiem no gaisa, tāpēc pretgaisa aizsardzībai ir jābūt prioritātei visās trīs Baltijas valstīs, teic Izraēlas militāro tehnoloģiju kompānijas "Rafael Advanced Defence Systems" reģionālais direktors Romāns Palarija.

Kā jūs īsumā raksturotu "Rafael Advanced Defence Systems"? Cik tas ir nozīmīgs spēlētājs Izraēlas militārās industrijas tirgū, un cik liela loma uzņēmumam ir Eiropas militārajā industrijā?

Lai saprastu, kas ir "Rafael Advanced Defence Systems", svarīgi ir zināt tā vēsturi. Uzņēmums ir dibināts 1948.gadā kopā ar Izraēlas valsti kā Izraēlas armijas tehniskais korpuss, un tāds tas bija desmit gadus. 1958.gadā "Rafael" kļuva par atbildīgo institūciju zinātniski tehnisko izstrāžu jomā Izraēlas Aizsardzības ministrijā. Šīs izstrādes tika nodotas tālāk uzņēmumiem, kas apgādāja Izraēlas armiju. 2001.gadā "Rafael" pārveidoja par uzņēmumu, bet tas pilnībā pieder Izraēlas valstij. Šodien "Rafael" joprojām ir viens no galvenajiem inovāciju un zinātniski tehnisko izstrāžu balstiem Izraēlas armijai, izstrādā un ražo pašas modernākās tehnoloģijas. Tajā pašā laikā mēs esam kļuvuši par globālu uzņēmumu, kurš attīstās un strādā ar peļņu, un piedāvā kaujas apstākļos pārbaudītus risinājumus gan Eiropai, gan citiem tirgiem. No "Rafael" ražotā aptuveni 50% pašlaik tiek izmantoti Izraēlas armijas vajadzībām, 50% - tiek eksportēti.

Cik daudz no šī eksporta nonāk Eiropā?

Ja jūs man šo jautājumu uzdotu pirms desmit gadiem, Eiropas daļa eksportā būtu maza. Tagad tā ir būtiski augusi, jo pēc kara sākuma Ukrainā, pat nedaudz pirms tam, ir audzis arī pieprasījums. Turklāt pieprasījums ir audzis visās jomās, jo Eiropas militārā industrija nespēj apmierināt visas vajadzības. Turklāt mēs varam piedāvāt risinājumus, kas noteiktām vajadzībām ir labāki. Tādēļ pašlaik no mūsu eksporta lielākā daļa nonāk Eiropā.

Jūsu uzņēmuma specializācija ir tieši pretgaisa aizsardzība. Tā ir vājā vieta ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Kā jūs vērtējat situāciju šajā reģionā?

Atbildi es gribētu sākt ar mūsu piemēru. 2023.gada 7.oktobrī sākās "Hamās" uzbrukums un no Gazas joslas tika palaists tūkstošiem dažāda tipa raķešu, dronu. Papildu fronte bija ar Jemenu, no kuras Izraēlu apšaudīja hutieši, kā arī bija koordinēti uzbrukumi no Irānas. Izraēlai, kas platības ziņā ir salīdzinoši maza, ar koncentrētām apdzīvotajām teritorijām, tas bija nopietns drauds. Mūsu pretgaisa aizsardzība sevi parādīja ļoti labi, un saskaņā ar publiski pieejamo informāciju ap 90% no triecieniem tika novērsti. Līdzīgi uzbrukumi, kuros tiek izmantotas dažāda tipa raķetes, bezpilota gaisa kuģi, faktiski nepārtraukti notiek arī Ukrainā. Tieši tādēļ konflikta gadījumā šādi uzbrukumi ir sagaidāmi arī Baltijas valstīm, un ir acīmredzams, ka tai ir jābūt jūsu prioritātei visās trīs Baltijas valstīs. Droša pretgaisa aizsardzības sistēma ir kritiski svarīga ne tikai, lai nodrošinātu bruņoto spēku funkcionalitāti, bet arī tautsaimniecībai. Pēdējo divu gadu laikā Izraēlas Aizsardzības spēki darbojās septiņās frontēs. Tajā pašā laikā iedzīvotāji un ekonomika, tostarp enerģētikas objekti, rūpniecība, ieskaitot militāro rūpniecību, turpināja funkcionēt. Ekonomika turpināja darboties tik labi, ka, ja jūs paskatieties uz mūsu fondu biržu, tad tās darbības rādītāji ne ar ko īpaši neatšķiras no pasaules biržu indeksu tendencēm.

Tas garantē valsts noturību, jo, ja jūs paskatieties uz konfliktiem, kas notiek pasaulē, tie ir ilgstoši. Ilgstoša konflikta laikā ir nepieciešama ne tikai bruņoto spēku noturība, bet arī iedzīvotāju un ekonomikas noturība. Tādēļ ir jāveido pretgaisa aizsardzības kupols no vairākiem slāņiem. Cik zinu, pie jums pie šī jautājuma strādā. Piemēram, Latvijai kopā ar Igauniju pirms diviem gadiem bija pretgaisa aizsardzības sistēmas IRIS-T iepirkums. Tātad ir jau kaut kāds aizsardzības līmenis, bet ir jāturpina strādāt, lai uzlabotu gan šo aizsardzības slāni, gan integrētu papildu slāņus un to savstarpējo mijiedarbību.

Pirmais uzdevums, lai nodrošinātu pretgaisa aizsardzību, ir mērķa noteikšana. Turklāt tas ir ļoti dinamisks uzdevums, jo pretinieks vienmēr meklē neaizsargātākās vietas, un šīs spraugas ir jāaizver - pretinieka prioritārie mērķi vienmēr ir pretgaisa aizsardzības resursi. Ja jūs vērojat, kas notiek Ukrainā, tad tur sistemātiski cenšas iznīcināt radarus un citas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tādēļ ir nepieciešamas mobilas sistēmas, kuras ir spējīgas gan aizvērt pretgaisa aizsardzības spraugas, gan pašas pārvietoties, lai izvairītos no iznīcināšanas. Mēs Izraēlā ļoti strauji ieviesām sistēmu "Spider", kura paredz, ka uz vienas kravas automašīnas ir gan radars, gan mērķa optiskā izsekošanas sistēma, gan vadības punkts, gan raķetes, ar kurām mērķi notriekt. Līdz ar to šī sistēma var operatīvi mainīt savu pozīciju atkarībā no nepieciešamības.

Ja Baltijas valstis nolemtu izveidot Izraēlas "Dzelzs kupolam" līdzīgu pretgaisa aizsardzības sistēmu, tad cik tas apmēram varētu izmaksāt? Kā arī vai šādu sistēmu labāk ir veidot katrai valstij atsevišķi vai visām kopā? Es to jautāju, jo situācija ar budžetu nav tā labākā un naudas visam nepietiek.

Jāsāk ar to, ka jebkuri kapitālieguldījumi pretgaisa aizsardzības sistēmās ir salīdzinoši lieli. Vieni no lielākajiem militārajiem izdevumiem ne tikai Izraēlā, bet arī citur pasaulē ir saistīti ar pretgaisa aizsardzību. Taču, kā jau es minēju, tas nodrošina valsts un bruņoto spēku noturību. Tādēļ tie ir attaisnoti izdevumi.

Jūs man jautājat par sadarbību. Es pats esmu dzimis Moldovā un es joprojām atceros, ka, kad man bija 13 gadi, tad pa TV skatījos, ka notika "Baltijas ceļš" un cilvēki no Tallinas līdz Viļņai sadevās rokās. Tad vēl nebija ne interneta, ne mobilo telefonu, nebija nekā, izņemot parastos telefonus, kurus turklāt noklausījās. Bet cilvēki spēja koordinēties un sadarboties, lai notiktu šī akcija. Ja šodien Baltijas valstis vairāk sadarbotos pretgaisa aizsardzības sistēmas izveidošanā, tas būtiski uzlabotu situāciju. Baltijas valstis ir salīdzinoši nelielas, budžetā naudas visam nepietiek. Jā, Baltijas valstis palielināja izdevumus aizsardzībai līdz 3% no iekšzemes kopprodukta, vēl pirms tā lēma NATO, bet tas joprojām nav daudz, jo pašas valstis un to budžeti nav lieli. Tādēļ sadarbība var būtiski palielināt iespējas gan bruņojuma, gan aizsardzības jomā.

Ja runājam tieši par "Dzelzs kupolu", tad tas jau sākotnēji tika veidots ar domu, lai būtu izmaksu ziņā efektīvs. Pēc Izraēlas Nacionālās drošības pētījumu institūta datiem, pēdējās militārās operācijas "Dzelzs zobeni" laikā uz Izraēlu tika izšauti 37 000 raķešu. Protams, ne visas tiek notriektas, piemēram, tās, kuras lido uz neapdzīvotām teritorijām. Tomēr kaut vai puses šāda raķešu skaita notriekšana prasa lielus izdevumus. Ja mēs skatāmies uz "Dzelzs kupola" efektivitāti, tad tā ir augstāka nekā virknei citu pretgaisa aizsardzības sistēmu, bet izmaksas ir ievērojami zemākas. Turklāt "Dzelzs kupols" nav veidots pēc principa, lai būtu lētāk (salīdzinot ar mērķa izmaksām), bet gan pēc principa, lai būtu izmaksu efektīvāk.

Karš Ukrainā tiek dēvēts arī par dronu karu, jo pirmo reizi karadarbībā tie tiek izmantoti tik plaši. Vienlaikus droni var būt daudz lētāki nekā raķetes, kuras izmanto to notriekšanai. Kā līdz ar dronu ienākšanu militārajā bruņojumā ir jāmainās pretgaisa aizsardzības sistēmām?

Tas ir ļoti labs jautājums. Viss, kas ir saistīts ar dronu izmantošanu, it īpaši Ukrainā, rada izbrīnu un aizrauj gan mēroga, gan pielietojuma un tipu dažādības ziņā. Dronu izmantošanas taktika attīstās nenormālā ātrumā. Straujāk attīstība notiek Ukrainā, bet arī Krievija attīsta dronu izmantošanu. Tehnoloģiski uzlabojumi tiek veikti burtiski kaujas laukā. Piemēram, ja kādreiz droni bija atkarīgi no GPS signāliem, tad tagad jau ir izstrādāti jauni navigācijas risinājumi, un GPS signālu slāpēšana cīņā ar tiem vairs nelīdz. Mēs esam redzējuši piemērus, kad Krievija pat izmantoja Ukrainas mobilo sakaru tīklus, lai nodrošinātu navigāciju. Attīstās arī pretpasākumi. Par visu šo var runāt nedēļu no vietas, un ir ļoti daudz aspektu, kas ir jāņem vērā, bet es gribētu uzsvērt, ka primārie uzbrukumu mērķi ir pretgaisa aizsardzības sistēmas un jebkurš radars vai raķešu palaišanas sistēma ir liela, it īpaši stacionārās. Mazs drons ar mazu lādiņu var nodarīt fatālus zaudējumus, bet, kā jau jūs norādījāt, izmaksas nav salīdzināmas. Šodien pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuras atbild par aizsardzību pret ballistiskajām raķetēm, lidmašīnām u.c., pašas ir jāaizsargā pret droniem. Tas pats attiecas uz manevrējamajiem resursiem. Ikviena bruņotās tehnikas kolonna, kura pārvietojas no punkta A uz punktu B, ir ļoti ievainojama. Ukrainas bruņotajiem spēkiem ir neskaitāmi video, kuros redzams, kā tiek iznīcinātas loģistikas vai bruņotās tehnikas kolonnas, kuras pārvietojas. Tas nozīmē, ka arī manevrēšanas laikā ir nepieciešama adekvāta aizsardzība. Trešā lieta ir kritiskā civilā infrastruktūra, kurai ir nepieciešama aizsardzība ne tikai militāra konflikta, bet arī hibrīdkara apstākļos. Tās ir lidostas, ostas, enerģētikas objekti, valsts pārvaldes institūcijas. Tas viss ir jāaizsargā no droniem. Turklāt droni nav jāieved, jāslēpj. Lai nodarītu nopietnu kaitējumu, tos uz 3D printeriem var saražot jau attiecīgajā valstī uz vietas. Ceturtā lieta ir robežas. Tās ir jāsargā ne tikai ar grāvjiem vai aizsargbarjerām, lai valstī nevarētu iebraukt ar tankiem, bet arī no droniem. Turklāt tie ir pirmā pazīme, ka kaut kur notiks mēģinājums pārraut robežu.

Kas jādara, lai to visu nodrošinātu? Šodien tikpat daudz, cik ir dronu ražotāju un piegādātāju, ir parādījušies arī dažādi risinājumu piegādātāji, kuri dažbrīd sola teju brīnumnūjiņu, lai nodrošinātu 100% aizsardzību pret droniem. Ļoti grūts uzdevums ir izvērtēt, kas no šī visa lielā klāsta strādā, kas nestrādā. Šis uzdevums ir jāuztver kā atsevišķs aizsardzības slānis, kuram ir trīs uzdevumi - drona identificēšana un atpazīšana, lai saprastu, kas ir kas, kontrole un vadība, kā arī neitralizēšana. Industrijā neitralizēšanu sauc par "mīksto" un "cieto". "Mīkstā" ir radioelektroniskās cīņas iekārtas un līdzīgas darbības, "cietā" ir šaušana pa dronu ar lādiņu vai lāzeru vai droni, kas iebrucēju pārtver.

Ir valstis, kas šo uzdevumu pašlaik risina atsevišķi, iegādājoties un integrējot bezpilota pretgaisa aizsardzības sistēmas komponentes, kurām nereti tiek solītas brīnumnūjiņas funkcijas. Visbiežāk tas ir lemts neveiksmei. Pirmkārt, risinājumam ir jābalstās sistēmiskā pieejā, pieprasot pilnīgu risinājumu. Otrkārt, ir ļoti svarīgi pārliecināties, vai piegādātājiem ir reāla pieredze, turklāt vēlama pieredze kara apstākļos. Tāpat neatņemamai iepirkuma sastāvdaļai ir jābūt testēšanai un demonstrācijai, jo skaisti stāstīt, kā viss darbojas, māk visi, bet šīm sistēmām būs jāveic ļoti nopietni uzdevumi. Tāpat ļoti svarīgi ir ņemt vērā, ka aizsardzības sistēmu iepirkumiem ir jābūt pielāgotiem konkrētiem iepirkumu objektiem. Ļoti bieži mēs redzam piemērus, ka dažādu valstu aizsardzības ministrijas definē, kādas sistēmas viņiem vajadzēs, un prasa, cik tas maksās. Tā ir nepareiza pieeja. Pareizā pieeja ir definēt, ka mums ir, piemēram, lidosta, kura ir jāaizsargā no tādiem un tādiem uzbrukumiem, un aizsardzības sistēmai ir jābūt ar tādām un tādām funkcijām. Tad saņems piedāvājumus, kas būs pielāgoti konkrētas lidostas aizsardzībai. Citādi var iznākt, ka sistēma aizsargā tikai trešdaļu lidostas teritoriju, un, kad jūs sūdzaties piegādātājam, viņš atbild, bet jūs taču neteicāt, ka ar konkrēto sistēmu gribēsiet aizsargāt lidostu ar konkrētiem parametriem, lielumu un ģeogrāfisko novietojumu, jūs prasījāt vienu sistēmu, un es jums piegādāju vienu sistēmu. Piedāvājumi ir jāprasa konkrētiem objektiem un konkrētiem mērķiem. Vēl ļoti svarīgi ir kritiskajos punktos, kur ir nepieciešama integrācija, automātiskās vadības sistēmas, izmantot vietējos uzņēmumus. Es vēl gribu piebilst, ka tā saucamās "mīkstās" dronu neitralizēšanas metodes ir svarīgas, bet ar tām vien nepietiek, jo dronu ražotāji tām pielāgojas. Tās var izmantot lidostās pret komerciāliem droniem, bet militārā apdraudējuma gadījumos, kad lietā tiek likti specializētie militārie droni, tās nebūs efektīvas.

"Rafael" šodien šajā jomā ir pionieris. Par droniem visi runā tagad, bet mēs pretdronu sistēmas lidostās uzstādījām jau pirms vairāk nekā astoņiem gadiem. Šodien mēs piedāvājam jau daudz pilnveidotākas sistēmas un trīs dažādus "cietās" neitralizēšanas tipus, kas bāzējas uz ložmetējiem, lāzeriem un droniem pārtvērējiem.

Jūsu uzņēmums izstrādāja arī lāzeru sistēmu "Iron Beam". Ko var dot šī sistēma?

Izraēlas Aizsardzības ministrija nesen publiskoja informāciju, ka militārās operācijas "Dzelzs zobeni" laikā lāzeru sistēma tika izmantota veiksmīgi un ir pārtvērusi aptuveni 40 draudus reālos kaujas apstākļos. Projekta statuss joprojām ir slepens, tādēļ neko vairāk pateikt nevarēšu, tikai to, ka sistēmu turpina attīstīt. Mums ir redzējums, ka lāzeru sistēmas būtiski mainīs pretgaisa aizsardzību un uzlabos tās kvalitāti gan stacionāriem, gan kustīgiem objektiem. Jūs minējāt izdevumus, un tieši lāzeru sistēmas var būtiski samazināt izmaksas, kas ir saistītas ar pārtveršanu, jo lāzeru izmaksas nav salīdzināmas ne ar raķetēm un pat ne ar dronu pārtvērējiem. Tā pretgaisa aizsardzības jomā būs revolūcija. "Rafael" pie šīs sistēmas ir strādājis jau apmēram 15 gadus.

Ukrainā droni tiek izmantoti arī jūrā. Kādas attīstības tendences ir šajā jomā?

Es domāju, ka mēs visi ar izbrīnu vērojām, kā ar visparastāko jūras dronu palīdzību, piepildot tos ar sprāgstvielām, tika nogremdēti karakuģi vai arī tiem tika radīti nopietni draudi. Tāpat kā gaisa dronu, arī jūras dronu jomā pašlaik ir redzama strauja attīstība un tiek izstrādātas pat bezpilota jūras transporta sistēmas. To piedāvājums tirgū ir milzīgs.

Ja Baltijas valstis izvēlēsies iet Ukrainas ceļu - un tas būtu pamatoti, jo Baltijas valstu jūras spēku flote nav salīdzināma ar Krievijas floti, un ieguldījumi kuģos prasa vēl lielākus līdzekļus nekā pretgaisa aizsardzības sistēmās -, tad ir jēga domāt par bezpilota jūras sistēmām. Tās ir mazas, grūti pamanāmas, var izmantot jūras arhipelāgu, kas Baltijas jūrā ir savdabīgs, īpaši pie Igaunijas, kur ir daudz salu. Izmantojot šādas nelielas sistēmas, var "sist" pa lieliem kuģiem un pēc tam bēgt un slēpties. Tur ir daudz iespēju. Ja Baltijas valstis izlemtu iet šo ceļu, tad mēs būsim priecīgi sadarboties ar vietējiem ražotājiem. Mēs nepretendējam uz to, lai ražotu jūras dronu platformas, to ļoti labi var darīt vietējie ražotāji, bet mēs būtu gatavi dalīties ar savu pieredzi, piegādāt ieročus, kas mums, bez šaubām, ir vieni no labākajiem. Piemēram, jums jau ir mūsu raķetes "Spike", un tās var izvietot arī uz bezpilota jūras sistēmām.

Somija un Baltijas valstis ir NATO robeža ar Krieviju, un pēc iebrukuma Ukrainā militārā rūpniecība ir piedzīvojusi uzrāvienu - attīstās gan vietējie uzņēmumi, gan ienāk investori. Kādu jūs redzat šī reģiona potenciālu militārās rūpniecības attīstībā?

Ir redzama nereāla vietējo uzņēmumu izaugsme, un to es varu teikt, jo ar Baltijas valstīm strādāju 15 gadus. Daudzi uzņēmumi izstrādā un ražo risinājumus Ukrainai, un pieprasījums rada iespējas. Ir redzams, ka Baltijas valstīs ir labi inženieri, tehniskie speciālisti, kuri ir konkurētspējīgi ar citiem uzņēmumiem gan izmaksu, gan spēju, gan ideju ziņā. Tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka šie uzņēmumi aug. Jā, jaunuzņēmumiem vajag investīcijas, bet tā nav problēma, jo investori seko iespējām un jaunām idejām, bet veiksmes stāsti šo procesu stimulē vēl vairāk.

Savukārt, lai šie vietējie uzņēmumi, kad konflikts Ukrainā beigsies, nepazustu, kritiski svarīgi ir, lai jau uzņēmumu agrīnā attīstības stadijā notiktu mijiedarbība ar Latvijas bruņotajiem spēkiem. Ja tiks izveidots mehānisms, kurā armija var dot savu ieguldījumu ar idejām, kādi risinājumi nepieciešami, un pēc tam radītu iespējas izstrādnes testēt un sniegtu atgriezenisko saiti, kādi uzlabojumi nepieciešami, tas dos vietējiem uzņēmumiem priekšrocības. Tieši tā notiek Izraēlā ar pietiekami lielu skaitu uzņēmumu, un tas ir nopietns ieguldījums to attīstībā. Turklāt, kad uzņēmumi savu produkciju piedāvā eksporta tirgos, tad pirmais jautājums vienmēr ir, kur tas jau tiek izmantots? Neviens negrib būt pats pirmais. Ja uzņēmumi var pateikt, ka viņu risinājumus izmanto Latvijā, kas ir NATO dalībvalsts, tad tas jau ir nopietns atbalsts viņiem eksporta tirgos.

Diemžēl tagadējā iepirkumu sistēma šādu darbības formu neatbalsta, bet iespējams tas ir. Tas, protams, prasīs izmaiņas, atbalsta struktūru veidošanu, bet tas būtu būtisks atbalsts jūsu pagaidām nelielajiem uzņēmumiem, kas ir saņēmuši pirmos pasūtījumus no Ukrainas. Tomēr, lai Dievs dod, ka šis karš beidzas, un ļoti svarīgi ir domāt, kā šiem uzņēmumiem turpināt attīstīties pēc tam.

Kā pašlaik "Rafael" sadarbojas ar Latviju, ar pārējām Baltijas valstīm?

Mūsu prioritāte vienmēr ir bijusi sadarbība vietējā līmenī, kas nozīmē risinājumu lokalizāciju, vietējo piegādātāju izmantošanu, jo tas ir svarīgi ne tikai drošu piegāžu nodrošināšanai, valstu suverentitātei, bet svarīgi arī no ekonomiskā viedokļa. Piemēram, savulaik mums bija liels līgums ar Latviju par "Spike" raķešu sistēmām, kuru slēdza ar mūsu meitasuzņēmumu "EuroSpike", un mums toreiz bija grūti Latvijā atrast vietējos uzņēmumus, kuri atbilstu NATO militārajiem standartiem. Beigās gan mēs visas uzņemtās saistības izpildījām un sadarbojāmies ar tādiem uzņēmumiem kā "HansaMatrix", "Axon Cable" un citiem. Virknei no tiem tieši mēs palīdzējām sasniegt paredzētos standartus un saņemt nepieciešamos sertifikātus. Piemēram, "HansaMatrix" mēs pēc tam izmantojām kā piegādātāju ne tikai līgumam Latvijā, bet arī citos eksporta darījumos, jo viņi sevi parādīja kā kvalitatīvi un konkurētspējīgi piegādātāji. Tagad par prettanku raķešu sistēmu "Spike" ir noslēgts jauns līgums, un mēs esam uzņēmušies vēl apjomīgākas saistības par vietējās industrijas iesaisti pasūtījuma izpildē 30% apmērā. Piemēram, viens no projektiem, kuru mēs apspriežam, ir tehniskās apkalpes centra izveidošana Baltijas valstīs visām "Spike" sistēmām, kuras atrodas Igaunijas, Latvijas un Lietuvas bruņojumā, un potenciāli arī citās valstīs "Spike" sistēma ir gandrīz visu Eiropas Savienības valstu apbruņojumā, ieskaitot Poliju un Somiju.

Latvijas valdības lēmums turklāt paredz, ka 30% apmērā vietējā industrija būs jāizmanto visos militārajos līgumos.

Jā, tas nozīmē, ka Latvijā būs jāveic arī ražošana, citi darbi. Ir gan dažādu veidu darbi. Piemēram, kādēļ mēs apspriežam tieši tehniskās apkalpes centru? Tādēļ, ka tas nodrošina ilgtermiņa biznesu. Šīs sistēmas armiju bruņojumā atrodas 20-25 gadus. Ja šādu centru izveido, tas nozīmē, ka vismaz 25 gadus tam ir nodrošināts darbs. Tas ir ļoti svarīgi tieši nelielām valstīm, kuras finansēšanā nevar paļauties tikai uz savu budžetu.

Vai jūs varētu apsvērt arī ražošanu Baltijas valstīs?

Mēs jau pašlaik pasūtām Latvijā mikročipus, detaļas. Gan Igaunijā, gan Latvijā mums ir apakšuzņēmēji, kuri strādā mūsu sistēmā, un mēs šos iepirkumus visu laiku audzējam. Tādēļ ražošana ir jau pašlaik. Lai to paceltu nākamajā līmenī, būtu nepieciešama sadarbība aizsardzības ministriju līmenī. Ar Lietuvas Aizsardzības ministriju sarunas par sadarbību ir uzsāktas, jo viņiem ir atbilstoša programma. Tādēļ šāda sadarbība ir iespējama, un, ja būs attiecīgas iniciatīvas, tās varēs apsvērt.

Latvijā nu jau ir vairākas asociācijas uzņēmumiem, kas nodarbojas ar militāro ražošanu. Jūs ar tām sadarbojaties?

Jā, mēs esam Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas biedri. Sadarbojamies arī ar līdzvērtīgām organizācijām Lietuvā un Igaunijā.

Viens no "Rafael" partneriem ir arī Somijas uzņēmums, kurš ražo "Patria" bruņutransportierus un kuram ir ražotne arī Latvijā. Kā jūs sadarbojaties?

Mēs ar šo Somijas uzņēmumu esam veidojuši kopīgus piedāvājumus vairākiem iepirkumiem. Mēs neražojam transporta platformas un nekonkurējam ar transportlīdzekļu ražotājiem, bet mēs ražojam daudz aizsardzības sistēmu un kaujas moduļu, kurus mēs piedāvājam uzstādīt uz militārajām mašīnām. Tādēļ iepirkumos, kuros tiek prasīti šādi risinājumi, mēs veidojam sadarbības ar transporta ražotājiem. Tieši šādā veidā vairāku valstu iepirkumos mēs sadarbojāmies ar "Patria". Ja tas interesēs Latvijas armiju, tad es esmu pārliecināts, ka uz "Patria" bruņutransportieriem varēs uzstādīt mūsu ražotās sistēmas.

Kāda nozīme ir NATO samitā Hāgā pieņemtajam lēmumam par izdevumu kāpināšanu aizsardzībai? Vai ar to pietiek Eiropas aizsardzībai?

Vajadzības vienmēr pārsniedz pieejamo finansējumu. Vienmēr! Taču tas, ka NATO samitā tika pieņemts šāds lēmums, ir ļoti svarīgi.

Vienlaikus ir jāpievērš uzmanība tam, ka Eiropas militārās ražošanas spējām kāpināt darbības apjomus pašlaik ir zināms limits. Eiropas uzņēmumi pašlaik ir pilni ar pasūtījumiem, un līdzīgi ir mums. Tādēļ svarīgi ir ne tikai palielināt budžeta finansējumu aizsardzībai, bet vienlaikus saprast, kā attīstīt militāro industriju - gan vietējo, gan veidot starptautisko sadarbību. Turklāt starptautiskā sadarbība ir ļoti būtiska. Piemēram, kad Izraēlā risinājās militārais konflikts, tad ļoti svarīgi bija tieši tie piegādātāji, kas atradās ārpus konflikta zonas. Arī jūsu gadījumā iespējamā konflikta laikā ļoti svarīgi būs tieši tie piegādātāji, kas neatradīsies konflikta zonā. Tas nozīmē, ka jākāpina ir ne tikai ražošanas apjomi Eiropas militārajā industrijā, bet arī jāmeklē atslēgas partneri, kuri jūs spēs apgādāt, kad daļa no jūsu pašu industrijas būs cietusi vai nespēs ražot citu faktoru dēļ.

Arī NATO divīzijas štāba "Ziemeļi" komandiere Jete Albinusa nesen intervijā žurnālā "Ir" sacīja, ka lielākais izaicinājums ir tas, ka militārā rūpniecība nespēj reaģēt uz tik lielu pieprasījumu, kāds ir pašlaik.

Pieprasījumu pašlaik tiešām apmierināt ir ļoti grūti. Ir Eiropas un ASV ražotāji, kas pašlaik piegāžu termiņus nosaka pēc pieciem septiņiem gadiem, jo viņu jaudas ir pilnībā noslogotas, kaut arī tiek kāpināts temps.

Vai nebūs arī tā, ka pa šiem pieciem septiņiem gadiem pasūtītais jau būs novecojis un būs izgudrots kaut kas jauns?

Te ir jautājums par to, kas ir pasūtīts. Ir militārās sistēmas, kuras eksistē jau ļoti ilgi, un tās joprojām izmanto, turpina attīstīt un veic atjauninājumus. Taču jautājuma būtība nav par to, bet to, kā nodrošināt visu, kas ir nepieciešams. Šim jautājumam var pieiet gan no infrastruktūras puses un veidot jaunas ražošanas līnijas jau esošajos uzņēmumos, gan veidot sadarbību ar citiem uzņēmumiem, kāpinot ražošanas tempu šādā veidā. Jebkurā gadījumā militārās ražošanas apjomu kāpināšanai Eiropā ir nepieciešama stratēģiska pieeja.

Nesen bija ziņa, ka Krievijā mēnesī var saražot tik daudz lādiņu, cik Eiropā gada laikā.

Arī es esmu redzējis šādas publikācijas, un tas tiešām baida. No otras puses ir jāsaprot, ka tas nav tikai ražošanas jautājums, bet arī jautājums par ekonomiku. Es tagad negribu runāt par politiku, bet Krievijai ir piemērotas apjomīgas sankcijas, un sankcijām ir sava ietekme uz spēju ražot. Otra lieta, kas jāņem vērā, ir ne tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte. Tehnoloģiskās spējas, kādas ir NATO, pēc manām domām, pārspēj Krievijas spējas. Mēs to noteiktās sfērās redzam Ukrainā, kad kvalitatīvi risinājumi dažkārt ir daudz spēcīgāki nekā masveidīgie. Jā, ir gadījumi, ka masa un kvantitāte nav ne ar ko aizstājama, piemēram, artilērija. Bet ir gadījumi, ka kvalitatīviem un precīziem risinājumiem ir ļoti liels efekts.

Izraēla savu aizsardzību pamatā balsta savās spējās, Baltijas valstis lielā mērā paļaujas uz NATO. Cik lielā mērā valstis, jūsuprāt, var paļauties uz aliansēm un citu palīdzību?

Izraēlas armija lielā mērā ir atkarīga no ASV militārajām iekārtām. Piemēram, mūsu spēcīgākā struktūra ir gaisa spēki, un visa tehnika tiem tiek piegādāta no ASV. Mēs esam maza valsts un arī esam atkarīgi no citiem. Mazām valstīm nav iespēju būt pilnībā neatkarīgām un pašpietiekamām. Tomēr ir jābūt līdzsvaram un jāsaprot, kas katrai valstij ir stratēģiski svarīgi un kas ir jānodrošina pašiem. Šādās tehnoloģijās vietējā industrijā ir jāiegulda daudzi darba gadi un līdzekļi. Piemēram, Izraēlas pretgaisa aizsardzība ir ļoti slavena ar savām spējām, bet pie tā tika strādāts desmitgadēm ilgi, līdz mēs nonācām līdz tagadējam līmenim. Ir jāizlemj, kas valstij ir stratēģiski svarīgi, un pie tā jāstrādā. Taču tas nav viena vai trīs gadu darbs. Ir jābūt plānam nākamajiem desmit piecpadsmit gadiem, un tajā ir jāiegulda līdzekļi, pakāpeniski audzējot spējas. Ir jomas, par kuru stratēģisko nozīmi valstīm ir jāizšķiras un jāveido tajās pašām savi risinājumi.

Kādi secinājumi ir izdarīti un vēl ir jāizdara, redzot, kā notiek karš Ukrainā, un pēc Izraēlas-Irānas konflikta? Kas strādā labi, kur militārajās spējās ir redzami trūkumi, kas jau ir novecojis?

Secinājumu ir daudz, bet noteikti ir jāuzsver, ka ir jāgatavojas ilgstošiem konfliktiem, konfliktiem uz izturību. Konflikts Ukrainā ir par to, kurš pirmais neizturēs, un visi to saprot. Lai to varētu, ir jābūt ļoti smalkam līdzsvaram starp masu bruņojumu, tādu kā artilērija, un tehnoloģiski attīstītiem risinājumiem, kas kaujas laukā var nodrošināt izšķirošus izrāvienus. Tādēļ ir jāsaprot, kur ieguldīt tehnoloģijās, kur masu bruņojumā, un šie lēmumi nav vienkārši. Vēl viena svarīga lieta ir izlūkošana. Izraēlas konflikts ar "Hizbullāh", ar Irānu parādīja, ka kvalitatīvas izlūkošanas kombinācija ar augsti tehnoloģiskiem uguns triecieniem var būt izšķiroša konflikta attīstībā.

Tas ir stratēģiskais līmenis, bet arī taktiskajā līmenī ir ļoti svarīgi nodrošināt augstas kvalitātes tehnoloģiskos risinājumus. Informācijas apjoms pašlaik ir milzīgs, un man, piemēram, Ukrainas armijas pārstāvji ir stāstījuši, ka tiek pārskatīts milzīgs apjoms dronu filmēta materiāla, lai saprastu, vai kaut kas pretējās puses darbībās nav palicis nepamanīts. Tas viss notiek "ar rokām". Taču šodien mākslīgā intelekta risinājumi ļauj apstrādāt milzīgus informācijas apjomus, lai jau lokālā līmenī tur esošajām armijas daļām radītu priekšstatu par apkārtnē dislocētās pretējās puses darbībām un to, kur kas atrodas. Tiem, kuru rīcībā šādi tehnoloģiskie risinājumi ir, tas var radīt ievērojamas priekšrocības, jo dod izpratni, kas notiek. Ja to papildina ar, piemēram, precīzas darbības raķetēm, tad tas var būtiski mainīt ainu kaujas laukā.

Daudzi analītiķi norāda, ka Krievija pašlaik ir pārgājusi uz militāro ekonomiku. Ir minēti dažādi termiņi, bet, pēc jūsu domām, cik ilgs laiks Krievijai būs nepieciešams, lai tā varētu radīt draudus NATO? Un vai vispār varēs?

Krievija jau šodien rada draudus, par to pat nav šaubu. Tā ir kodolvalsts ar lielu armiju. Jautājums ir tikai par to, kāda veida draudus tā rada. Tomēr tas vairāk ir politisks jautājums.

Tomēr vai tehnoloģiski Krievija pašlaik ir spējīga uzbrukt kādai no NATO valstīm, vai tomēr ir zināma atpalicība kaut vai tehnoloģijās?

Jā, tehnoloģiska atpalicība ir, un tas ir acīmredzami tajā, kas notiek Ukrainā. Ņemsim par piemēru tankus. Pirms kara Ukrainā visi bija bažīgi par Krievijas jauno tanku "Armata", kuru parādīja parādē un kuram ir vairāki moderni aizsardzības slāņi. Ukrainā mēs šos tankus neredzam. Tur karo ar daudz vecāku modeļu tankiem. Krievija tehnoloģiskajā jomā, protams, atpaliek. Bet es nebūt negribētu viņus novērtēt par zemu. Viņiem ir ļoti labi inženieri, un tādas valstis kā Krievija māk kontrolēt, ko dara dažādas industrijas un to darbinieki. Tādēļ Krievija var pārvarēt tagad esošās šaurās vietas un sasniegt daudz augstāku līmeni.

Informāciju sagatavoja ziņu aģentūra LETA.