BMW vadītājs Jēkabpilī notriec gājēju un pamet notikuma vietu 13

Diemžēl, pie esošas varas drošības un aizsardzības līmenis tikai mazināsies, pašvaldība atvēlējusi šīm nolūkam īpaši zemu summu, plānojot budžetu. Skaidrs, ka domes vadībai ir citas prieoritātes, kur naudas plūsma nav tik caurspīdīgā. Nu, jēkabpilieši, turaties, vēl vismaz 4 gadi.

Gan jau vainīgs kāds no tiem atsaldētajiem, kas braukā ar zilām vai sarkanām gaismiņām priekšējos lukturos.

Centrāleiropā visas pilsētas ir pilnas ar novērošanas kamerām, bet tādu nelielu pilsētu kā Jēkabpils varētu padarīt par īpaši drošu vietu — tam pat nevajadzētu tik daudz līdzekļu, jo drošība ir pamats visam. Kāpēc jāgaida traģēdijas vai incidentus, lai kaut kas sāktu virzīties uz priekšu un situācija uzlabotos? Tas, protams, ir retorisks jautājums, jo lielākajai daļai viss ir vienaldzīgs…

Sarakstīju daudz burtu, bet aizmirsu pašu svarīgāko - vissirsnīgākie novēlējumi un ātra atveseļošanās meitenei, kas cieta šajā noziegumā (citādi to nosaukt vienkārši nevar). Ja ir nepieciešama jebkāda palīdzība, lūdzu, publicējiet kontaktinformāciju, lai varētu sazināties ar tuviniekiem un sniegt mērķtiecīgu atbalstu.

Ir ļoti slikti, ka cilvēki uz gājēju pārejām cieš.
Varu droši apgalvot - cietīs arī turpmāk.
Jo gājēju pāreja ir vieta, kur cilvēkiem ir dota iespēja izrādīt vienam pret otru cieņu un prātu, bet cilvēki neizrāda ne vienu nedz otru.
Ja jūs intervētu 100 gājējus, labi ja divi jums atbildētu, kā gājējam jāuzvedas, izmantojot pāreju (zebru). Ar šoferiem būs līdzīgi, varbūt... par trim procentiem labāk.

Arī mani 2008.g. rudenī Brīvības ielā pie Betas notrieca mašīna un aizbrauca. Man ir slikta redze, mašīna bija līdzīga asfalta krārai, pie pārejas nebremzēja, bet es neredzēju. Viens puisis palīdzēja piecelties, sieviete ar bērna ratiņiem arī redzēja, bija gatava iet ar mani uz policiju liecināt. Biju šokā, aptaustīju rokas kājas, ka nav nekas lauzts, teicu, ja aizbēga, gan jau bija kāds biezais, lai dzīvo laimīgs. Mājās konstatēju, ka labā kāja pie ceļgala asiņo (caur džinsu biksēm uzreiz nevarēja redzēt), papēdis pietūcis, sāns un labā roka sadauzīta, jo no trieciena atsitos pret trotuāra malu. Kādas 10 dienas mocījos ar sāpēm, celis vēl tagad sāp un joprojām bail iet pāri ielai arī pa gājēju pāreju. Mācība: arī pie gājēju pārejas jāpārliecinās, ka kāds nejoņo kā negudrs un nebremzē!

Tā nu ir cūcība kvadrātā , tas gļēvais , aizbēgušais sprukstiņš ir jādabū rokā.

Neattaisnoju kad aizbēga no notikuma vietas un neuzņemas atbildību par izdarīto. Gājējiem pirms mauc uz pārejas ir jāpārbauda vai šoferis ir viņu ieraudzījis un uzsācis bremzēšanas manevru. Pakaļu ir vieglāk apstādināt nekā auto un tā ir tomēr dzīvība un nav ko spēkoties ar auto. Gājēju skriešana uz gājēju pārejas takā nemirstīgajiem arī nav atļaujama, nesaku protams ka tā ir bijis šajā gadījumā bet ja notrieca tad arī gājēja nav pārliecinājusies ka šķērsot ceļu ir droši.