Atbalsta centrs “Terēze” sniedz būtisku palīdzību audžuģimenēm 2

Aizvadītā gada oktobrī Jēkabpilī tika atklāts profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” atbalsta centrs. Reizi mēnesī tajā notiek atbalsta grupas nodarbības, kurās audžuģimenes, aizbildņi un adoptētāji ar centra pārstāvjiem pārrunā aktualitātes un problēmas. Klienti jau paguvuši novērtēt atbalstu, ko iestāde sniedz, un uzsver, ka speciālistu palīdzība ir ļoti nepieciešama – sevišķi sākumā.

“Man bija bailes no tā, vai es tikšu galā ar to, jo tas ir savādāk, kad tu ņem bērnu no malas, lai gan tas ir tavs radubērns,” stāsta aizbildne Inita Ružello. “Vajadzīgs tas cietais mugurkauls, lai tu vari tikt ar visu galā un stāvēt visam pretī. Es esmu priecīga, ka tiešām tāds centrs ir atvēries.”

Bieži vien pieņemtajiem bērniem ir bijusi rūgta pieredze, kas ietekmē viņus vēl gadiem ilgi. To zina arī Ina Skudra, kura šobrīd audzina jau septīto audžubērnu.

“Bērni nāk, dažreiz viņi nav samīļoti bijuši,” stāsta audžumamma Ina Skudra. “Viņi pat dažreiz nav bijuši vannā ar kaut kādām mantiņām. Tad tu sāc apzināt, ka nav tik vienkārši, ka vajag visu mācīt kā no nulles.”

Šobrīd “Terēzes” darbinieki strādā, lai piesaistītu speciālistus, kuri varētu sniegt bērniem un uzņemošajām ģimenēm dažāda veida terapiju.

“Pagaidām mums ir no Tukuma gatavs braukt audiologopēds, mums ir arī psihologs, kas veic atzinumus,” stāsta atbalsta centra “Terēze” vadītājs Pēteris Martukāns. “Vēl mēs skatāmies tādu pamatu – tas ir audiologopēds uz vietas, Montesori, kanisterapeits un citi speciālisti.”

Uzņemošajām ģimenēm būtisks atbalsta plecs ir centra mentors – šos pienākumus pilda Elīna Bataraga, kurai pašai arī ir audžumammas un adoptētājas pieredze.

“Man ir iespēja pastāstīt, kāda man ir bijusi pieredze saistībā ar, piemēram, bērniem ar īpašām vajadzībām. Tā ir tāda abpusēja enerģijas apmaiņa,” saka Elīna.

Pieņemt bērnus no malas nozīmē būt gatavam jebkādām situācijām, jo bieži vien uzņemošā ģimene nezina, kādai pieredzei bērns gājis cauri un kādēļ viņš uzvedas tieši tā.

“Daudz kas balstās uz minēšanu,” skaidro Elīna Bataraga. “Mēs varam tikai minēt, kas ar šo bērnu ir noticis un kā mēs viņam varam palīdzēt. Kā var palīdzēt bērnam, kurš sēž pie pusdienu galda un raud kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ? Nav tādas grāmatas, kura atbildētu man uz šo jautājumu. Bet šobrīd tiek sniegts tāds atbalsts, par kādu noteikti tad, kad mēs kļuvām par audžuģimeni, mēs pat sapņot nevarējām un pat iedomāties nevarējām.”

Viens no atbalsta centra mērķiem ir piesaistīt jaunas audžuģimenes. Šobrīd Latvijā trūkst ģimeņu, kas gatavas uzņemt bez vecāku gādības palikušos bērnus. Jēkabpils novadā šobrīd ir 22 audžuģimenes. Tie audžuvecāki, kuri ir spēruši nozīmīgo soli, to nenožēlo.

“Grūti ir, bet tas arī dod savus augļus – to labo sajūtu, ka tu esi tam bērnam devis kaut ko tādu, kas viņu tālāk mudina būt labam,” saka Ina Skudra.

Atbalsta centrs “Terēze” tiek finansēts no valsts dotācijām, bet nozīmīga ir arī sadarbība ar Jēkabpils novada Sociālo dienestu, bāriņtiesu un pašvaldību.

Sandra Paegļkalne