Anna atklāti par postu, ko viņas dzīvē nodarīja alkohols: sākumā balsts, vēlāk – iznīcinošs spēks 2

Sabiedrībā nereti valda stereotips, ka atkarību izraisošo vielu lietošanas problēmas skar cilvēkus no nelabvēlīgas vides. Taču atkarība ir slimība, kas var skart jebkuru. Kāda sieviete mums uzticēja savu stāstu, lūdzot neatklāt viņas identitāti.

Anna (vārds mainīts) savu bērnību un jaunības gadus raksturo kā drošus, uzaugusi ārēji sociāli “pareizā” ģimenē, vēlāk iegūta arī augstākā izglītība, laulības, bērni. Lūkojoties no malas, sieviete bija kā paraugs.

“Alkohols manā dzīvē agrā jaunībā neienāca kā dumpja forma; tas manā dzīvē ienāca pamazām, daudz vēlāk,” atminas Anna. “Ja es skatos atpakaļ, izira mana pirmā ģimene, vēlāk arī otrā, un tieši šajā posmā es saskāros ar dziļu izmisumu un nepilnvērtības sajūtu.”

Šķiršanās iedeva smagu triecienu – Annai šķita, ka visam jābūt perfektam — gan karjerai, gan ģimenei. Augstās prasības pret sevi viņa saista ar atkarības sākumu.

“Iekšēji es biju absolūti salūzusi, bija tukšums, neveiksmes sajūta, un alkohols šajā brīdī man bija kā atbalsts,” atdzīst sieviete. “Tā iedzeršana neizskatījās dramatiska, nebija ārējo katastrofu. Atkarība ne vienmēr veidojas ar ārējo haosu.”

Sākumā alkohols bija klātesošs brīvdienās. Vēlāk Anna sāka dzert arī darba dienu vakaros, līdz ar laiku tas kļuva par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.

“Es nevarēju aiziet uz darbu, ja nebiju uzlāpījusies, jo man bija ļoti liela trauksme, bet pat tad es to nesaskatīju kā nopietnu problēmu,” stāsta Anna. “Man ļoti ilgi likās, ka es spēju kontrolēt, es spēju atteikties līdz brīdim, kad pati to vēlēšos.”

Lai arī tuvinieki problēmu pamana, atkarībai bieži ir attaisnojumi: “Es to esmu pelnījusi”, “visi taču lieto alkoholu”. Taču ar laiku izdzertais daudzums tikai palielinās. Anna atzīst, ka reibumā “funkcionēt” šķita vieglāk, jo skaidrā prātā bija spēcīgs iekšējs konflikts ar sevi.

“Tas stāvoklis, kad es absolūti apzinājos, ka nevēlos lietot alkoholu, ka tas manu dzīvi izjauc un ka nevaru nelietot alkoholu. To sauc par alkoholismu,” secina Anna. “No vienas puses es it kā mirstu, bet tai pašā laikā, lai saņemtu palīdzību, mani vadīja ļoti liels kauns.”

Sievietes dzīve sāka brukt – cieta gan bērni, gan karjera un attiecības ar apkārtējiem. Viņa vērsās pie vairākiem speciālistiem, taču, problēma nepazuda.

“Lai alkoholiķis sāktu atveseļoties, ir kardināli jāmaina domāšana gan par sevi, gan par apkārtējo pasauli, jo ir mežonīga kauna sajūta un mežonīga vainas sajūta. Tas bieži vien liek atgriezties,” saka Anna.

Uz Anonīmu alkoholiķu atbalstu sieviete sākotnēji lūkojās ar aizspriedumiem, tomēr pievienošanās šai kustībai bija pagrieziena punkts.

“12 soļu programma man šodien nozīmē ne tikai atturību no alkohola, bet galvenokārt prasmi pārvaldīt savas emocijas bez alkohola. Es pārtraucu ne tikai alkohola lietošanu, bet arī pilnvērtīgi sakārtoju savu emocionālo un garīgo dzīvi,” atklāj Anna.

Anna uzsver — tieši kauns ir tas, kas daudzus cilvēkus gadiem tur atkarības grožos un attur no palīdzības meklēšanas. Tikai to pārvarot, var ieguvusi dziļu iekšēju mieru un pašcieņu.

Kate Katrīna Strode

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ziņu sižeta “Anna atklāti par postu ko viņas dzīvē nodarīja alkohols: sākumā balsts, vēlāk – iznīcinošs spēks” saturu atbild SIA “Vidusdaugavas televīzija”.

#SIF_MAF2025