Aktierim tas IR rožu lauks – Artis Robežnieks par teātri, dzīvi un dzimto Jēkabpili 0

Jau rīt, 12. decembrī, aktieris Artis Robežnieks viesosies savā dzimtajā pilsētā – Jēkabpilī ar izrādi “Uz visu banku!”. Intara Rešetina-Pētersona režijā veidotajā komēdijā Artis Robežnieks atveido vienu no galvenajām lomām. Vai aktieris apmeklē dzimto pusi arī ārpus darba un kādu saikni viņš izjūt ar Jēkabpili? Lai gūtu atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, aicinājām Arti Robežnieku uz sarunu.

Kāds ir bijis jūsu dzīves ceļš pēc aizbraukšanas no Jēkabpils?

Tikai kalnā, tikai kalnā! Caur Daugavpili uz Rīgu. Mēs skaitāmies pēdējais kurss, kas esam beiguši Latvijas Valsts konservatoriju, bijām Daugavpils teātra kurss. Mums pamatā visas mācības notika Daugavpilī. Pēc absolvēšanas tur esmu nostrādājis pirmos divus, trīs gadus, tad pārcēlos uz Rīgu. Tā es nonācu Dailes teātrī, un tur jau gandrīz 30 gadus arī esmu.

Vai sanāk viesoties dzimtajā pusē un vai izjūtat vilkmi uz Jēkabpili?

Kad es braucu uz laukiem, kas ir pie Varakļāniem, tuvākais un ātrākais ceļš ir vienmēr caur Jēkabpili. Parasti man vislabāk patīk braukt pa Jēkabpils pusi, pa kreiso Daugavas krastu, jo tā ir arī mana puse, jo es esmu dzimis un dzīvojis tieši Jēkabpils pusē. Krustpils pusē man atkal daļa bērnības pagāja kultūras centrā – tajā laikā tas bija rajona kultūras nams. Tur man bija deju kolektīvs – es braucu pie Ludmilas Bērziņas dejot. Bērnu deju kolektīvā līdz 8. klasei nodejoju. Pūtēju orķestrī kādu brīdi es darbojos, tāpat tajā pusē bija zīmēšanas studija.

Uz Jēkabpili man sanāk atbraukt, kad satiekos ar klasesbiedriem, bet nu jau kādu brīdi viņi nav redzēti. Tā šobrīd ir tā ciešākā saite. Tāpat man ir otrās pakāpes māsīca, bet kaut kā nesanāk ciemos aizbraukt. Ikdiena ir pārāk piesātināta, lai vienkārši aizbrauktu uz Jēkabpili. Vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks, ja vien tiešām nav jābrauc, kā šoreiz, ar izrādi.

Kādas bija jūsu aizraušanās bērnībā un kādas ir tagad?

Skolā es darbojos zēnu korī, jauktajā korī, vidusskolā tas bija jauktais vokālais ansamblis Skaidrītes Pugačas vadībā. Tas bija viens no aspektiem, kāpēc es paliku vidusskolā, – lai varētu dziedāt ansamblī. Tagad dziedāšana ir mans darbs, bet patikšana nav pārgājusi.

Mani vaļasprieki ir iziet svaigā gaisā, aizbraukt uz laukiem, padarīt kaut ko fiziski, malku pazāģēt. Kad ir sezona, aiziet mežā kādu sēni atrast.

Kādi ir jūsu enerģijas avoti, kur jūs atgūstat spēku pēc darba?

Pilnīgi noteikti tā ir daba. Tas ir viens no izteiktākajiem avotiem, kur var pasmelties enerģiju, atpūsties.

Kā jūs raksturotu aktiera profesiju?

Aktiera profesija – tas ir kā caur ērkšķiem uz zvaigznēm, bet reizēm gadās, ka līdz tām zvaigznēm nemaz netiek, pa tiem ērkšķiem paliec pērties. Kā smejas – dzīve nav rožu lauks. Un tad es teiktu, ka aktierim tas IR visīstākais rožu lauks! Kad no virspuses skaties, ir ļoti skaisti, bet... tam laukam ir jātiek cauri. Iztēlojieties, kā iet caur rozēm, kā tas ir!

Par lomām – vai jums ir gadījies, ka arī ārpus darba kāda tēla uzvedība vai runas veids pielīp ikdienā? Cik viegli ir nošķirt?

Tas ir darbs, tas ir liels darbs! Aizver teātra durvis, un tur tie tēli arī paliek, tur lai viņi arī dzīvojas. Beidzis darbu, tu dodies uz mājām un dzīvo savu dzīvi. Ja kaut kas pielīp vai aizķeras, tad tas varbūt ir pirmizrāžu sagatavošanas pašā fināla posmā. Tajā brīdī tas pat ir labi, jo tad, ja tu sāc runāt ar izrādes tekstiem un vari jokot izrādes tēmā, tad zini, ka tu esi materiālā un tad jau viss būs labi. Bet ikdienā es pats neesmu pamanījis, ka man tas kaut kur sekotu vai ietu līdzi. Izdodas no tā atbrīvoties.

12. decembrī jūs būsiet Jēkabpils Tautas namā ar izrādi “Uz visu banku!”. Kāds ir izrādes galvenais vēstījums?

Pierastākās un stabilākās lietas, kas mums ir kā ikdienas rutīna, kurā mēs dzīvojam un kas mūsos rada pārliecību, ka tā tam ir jābūt un tā tas vienmēr būs, reizēm ir ceļš... neteiksim, ka uz nekurieni, bet diezgan bīstams ceļš. Var nonākt diezgan dziļā mežā, pats sev negaidot un par pārsteigumu. Darot visu kā parasti, kā ikdienā, viss aiziet pilnīgi šķērsām. Tur ir divi darbojošies personāži – tas ir bankas direktors un kredītlūdzējs. Kā šis kredīta lūgums beidzas – par to ir luga.

Tuvojas Ziemassvētki. Ko jums nozīmē šie svētki un vai izdodas tos izbaudīt, ņemot vērā profesiju?

Paldies Dievam, arī manā profesijā tomēr Ziemassvētki nu jau kļuvuši par Ziemassvētkiem. Tie ir svētki, kurus sagaidu mājās, ģimenes lokā, nekas apkārt netiek darīts. Tāpat kā visi cilvēki. Galvenā sajūta, ka tas ir tas brīdis, kad beidzot atkal Saule pagriežas uz otru pusi. Uz Jauno gadu diena ir kļuvusi garāka nekā pirms Ziemassvētkiem. Man tas gaismas nākšanas brīdis šķiet ļoti, ļoti svarīgs.

Novēlējums jēkabpiliešiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem!

Izturēt to pēdējo tumšo brīdi un sagaidīt gaišumu, saulīti, lai tās mums nākamgad būtu vairāk! Lai būtu vairāk siltuma un gaišuma! Un galvenais, lai beidzot iestājas miers un izbeidzas tas, kas šobrīd notiek pasaulē – nemaz ne tik tālu no mums. Lai Ukrainā iestājas miers!

Uzziņai:

ARTIS ROBEŽNIEKS

• dzimis 1970. gada 30. decembrī Jēkabpilī;
• mācījies toreizējā Jēkabpils 1. vidusskolā;
• studējis Latvijas Valsts konservatorijas Daugavpils teātra aktieru kursā;
• pirmā darbavieta – Daugavpils teātris;
• Dailes teātra aktieris kopš 1996. gada;
• 2007. gadā stažējies meistarklasēs Brodvejā (Amerikā);
• Filmējies vairākās filmās un seriālos (piemēram, “Viņas melo labāk”, “Būt mīlētai”, “Likteņa līdumnieki”, “Naktssargs un veļas mazgātāja”, “Baiga vasara” u.c.);
• 2014/2015 “Spēlmaņu nakts” balva kategorijā “Gada aktieris otrā plāna lomā” par Borisu Čepurnoju izrādē “Saules bērni”;
• 2013 – Aleksandra Čaka balva par ilggadēju un nozīmīgu veikumu Aleksandra Čaka daiļrades popularizēšanā.