Izpētīti trīs Jēkabpils novada ezeri 0

Viesītes Kultūras pilī ar pašvaldības darbiniekiem un citiem interesentiem tikās SIA “Saldūdeņu risinājumi” pārstāvji, lai informētu klātesošos par ezeru izpētes rezultātiem. Vasarā pēc pašvaldības pasūtījuma tika pētīti trīs ezeri – Piksteres ezers, Viesītes ezers un Radžu ūdenskrātuve.

“Jūlijā mēs likām Nordic tipa daudzacu žauntīklus,” skaidro SIA “Saldūdeņu risinājumi” pētnieks Māris Liepiņš. “Tas ir tīkls, kas sastāv no vairākām sekcijām un dažāda izmēra acīm – no 5 līdz 55 milimetriem, lai mēs noķertu visu paaudžu zivis.”

Galvenais pētījuma mērķis – noskaidrot, kāda ir zivju resursu daudzveidība katrā ezerā. Tas nepieciešams, lai varētu sekmīgāk apsaimniekot ūdenstilpes. “Kuras zivis vajag vairāk mākslīgi pavairot, kur ir nepieciešama lielāka kontrole – tas viss ir jāizpēta. Tad pašvaldība var sākt domāt, kā uzlabot situāciju, vai konstatēt, ka situācija ir pietiekami laba un nav nepieciešama nekāda iejaukšanās,” stāsta Jēkabpils novada domes Attīstības pārvaldes vadītājs Ilmārs Luksts.

“Par Viesītes ezeru – ir jūtams, ka tas ir bijis apsaimniekots, tur ir laisti zandarti, dažus mēs arī noķērām,” stāsta Māris Liepiņš. “Varētu teikt, ka tur notiek kaut kāds nārsts, bet diemžēl ne sevišķi rezultatīvs. Tas ir ezers, kur vajadzēs laist zandartus, lai padarītu ezeru makšķerniekiem pievilcīgu.”

Pētniekus visvairāk ieinteresēja Radžu ūdenskrātuve. Tur savulaik tika laisti sami, un pētnieki izsaka minējumu, ka sami pārņēma daļu no līdaku funkcijām. Plēsēju daudzums Radžu ūdenskrātuvē ir lielāks nekā citos ezeros, tādēļ šī ūdenstilpe makšķerniekiem ir pievilcīgs objekts.

Savukārt Piksteres ezerā pētnieki konstatēja plēsīgo zivju trūkumu. Šajā ūdenstilpē tika noķerts liels daudzums mazo, miermīlīgo zivju, bet plēsīgo zivju resursi būtu jāpapildina. “Ar šo tīklu metodi ir grūti konstatēt līdakas, jo tām vasarā ir pasīvs dzīvesveids,” skaidro Māris Liepiņš, “Viņas nekustas, bet slēpnī gaida savu upuri, tāpēc viņas mēs parasti nenoķeram, bet spriežam pēc pārējām zivju sugām, kas ir noķertas, ka līdaku trūkst. Visticamāk, tas ir negodprātīgu makšķernieku darbības rezultāts.”

Galvenais secinājums – visos trīs ezeros ir trūcis kontroles pasākumu. “Mēs mēdzam teikt – ja ezeru neapsaimnieko pašvaldība vai biedrība, tad to apsaimniekos maluzvejnieks,” saka pētnieks.

“Ir jāsāk ar kontroli. Ja mēs laižam zivis un nekontrolējam, tad mēs beram “tukšā maisā”.”

Ezeri pamazām aizaug. Pētnieki uzsver, ka ezeru aizaugšana ir dabīgs process un ka laika gaitā visi ezeri pārvēršas par purviem, bet cilvēki var šo procesu nedaudz palēnināt.

“Daļēji varētu palīdzēt plēsīgo zivju ielaišana,” stāsta Ilmārs Luksts. “Zivju sabiedrībai ezeros ir jābūt veselīgai, ir jābūt pietiekami daudz plēsīgajām zivīm. Savukārt plēsīgās zivis ir visbiežākā mērķa zivs makšķerniekiem, tā tiek pastiprināti no ezeriem izmakšķerēta ārā. Tad paliek sīkzivis, kuras noēd zooplanktonu, kuram būtu jāēd fitoplanktons – aļģes.”

Tāpat situāciju var uzlabot, novēršot notekūdeņu un citu biogēnu ieplūdi ezerā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, Jēkabpils novada pašvaldībā tiks izstrādāti šo ezeru zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumi, kas ļaus veikt sekmīgāku apsaimniekošanu. Savukārt nākamajos gados tiks pētītas citas novada ūdenstilpes.

Sandra Paegļkalne