Līvāniete Janīna Pupiņa – audēja kopš bērnības
Pievienots: 30.04.2015 10:06

rsz_audeja.jpg
Līvānieti Janīnu Pupiņu visu mūžu pavada viens no senākajiem rokdarbu veidiem pasaulē – aušana. Kundze ne vien auž mājās, bet arī aktīvi darbojas tautas lietišķās mākslas studijā “Dubna”, kas pulcē vienkopus 14 aktīvas audējas. Janīna auž jau kopš agras bērnības, viņa to darīja arī darba gados, kas pavadīti Līvānu stikla fabrikā, un vēl joprojām ik dienu viņu var sastapt, aktīvi darbojamies pie stellēm. Steļļu Janīnai netrūkst – viņa var lepoties ar veselām trim – pavisam mazām jostu stellītēm, vidējām stellēm un lielajām, kur top apjomīgākie darbi, piemēram, palagi un segas. Stelles Janīnai nekad nestāv tukšas, tajās ik brīdi kaut kas tiek darināts. Arī šobrīd vienās top josta, otrās – mēbeļu audums. „Šai lielajā audumā, kas pašlaik tiek austs, ir 2600 diegu. Tie tiek vajadzīgā secībā savērti nītīs, tad šķietā, un tad tiek austs. Ja nu kāds kaut kur notrūkst, tas audumā uzreiz ir redzams. Tad tas jālabo un jāiet tālāk. Vispār aušana ir viens labs vingrošanas veids. Nav jāiet ne uz kādu sporta zāli. Ja auduma platums ir 1,5 metri, tad iznāk kārtīga vingrošana, jo maliņa ir jāpietur, tai jābūt precīzai,” skaidro audēja. Janīna stāsta, ka aušana ne tikai nodarbina ķermeni, bet arī aktivizē domāšanu: „Tas prasa pacietību un arī pienākuma apziņu. Tu zini, ka tev tas ir jāpadara. Ir arī iespēja smadzenēm darboties līdzi. Nekādu valdības problēmu nav, ir tikai viena problēma – sakārtot stellēs to, kas jāsakārto.” Rokdarbniecei ir pilna māja ar pašas austajām lietām – galdauti, sedziņas, jostas, palagi – visu nemaz nevar uzskaitīt. Lai darbiņi sanāktu kvalitatīvi, Janīna izmanto tikai dabīgus materiālus – tīru vilnu viņa pērk Limbažos vai Rīgā, linu – pasūta internetveikalā. Janīna ar lepnumu rāda pašas austo linu palagu un saka: „Tā ir viena laba lieta. Ziemā linu palags silda, vasarā atvēsina. Guļot uz tāda linu palaga, cilvēks relaksējas. Katra kustība linu audumā dod enerģiju. Es jūtos bagāta, kad guļu linu palagā.” Agrākos laikos aušana bija katras latviešu sievietes pienākums. Arī Janīnas ģimenē šis rokdarbu veids kā dzīpars vijies cauri paaudzēm: „Māte auda un arī bērniem lika to darīt. Tā tas pamazām iegājās. Māte bija jāklausa. Man iepatikās, un tā tas aizgāja cauri dzīvei.” Čaklajai rokdarbniecei ir divas meitas, pieci mazbērni un viena mazmazmeita. Pupiņu ģimenes daiļā dzimuma pārstāves mācījušās no Janīnas aušanas mākslu. Viņa uzsver, ka šī pārmantojamība ģimenē ir ļoti svarīga, tas nekas, ja steigas un dažādu ikdienas pienākumu dēļ stelles kādu laiku stāv tukšas. Tās ir zināšanas, kas sakņojas ģimenē, tādēļ tik viegli neaizmirstas. „Arī tagad ir tāds likums. Tas nav rakstīts, bet tas pastāv. Ja es lielajās stellēs mainu audeklus, tiem jābūt bērniem vai mazbērniem, kas palīdz iegriezt lielās stelles,” teic Janīna. Tomēr aušana ir ne jau tikai vaļasprieks. Šis rokdarbu veids jau izsenis bijis arī peļņas avots, un arī Janīna atzīst, ka viņai tas ļauj nopelnīt. Janīna jau kādu laiku darbojas Līvānu tautas lietišķās mākslas studijā “Dubna”, kas šogad nosvinējusi savu 35.gadadienu. Studija dod iespēju ne vien dalīties pieredzē ar citām audējām, bet arī realizēt savus darbus, kopīgi piedaloties dažādās izstādēs un gadatirgos. Tāpat tā ļauj attīstīties un visu laiku apgūt ko jaunu. Piemēram, Janīna, kura visu mūžu audusi tikai rakstainās jostas, nu sākusi mācīties ziedaino jostu darināšanas tehniku. Katru darbiņu viņa darina ar gaišām domām. Audēja stāsta, ka iespaido gala rezultātu: „Ja tu strādā ar sliktām domām, tad tas audekls juks un neies. Bet, ja ar labām, tad pats ies uz priekšu. Redziet, ja strādā šo darbu, tad visas rūpes aiziet malā. Ir jādomā, ko man vajag darīt tālāk.” Darbošanās studijā “Dubna” liek Janīnai nemitīgi meklēt jaunus un interesantus aušanas risinājumus. Piemēram, izrādās, ka aušanā var izmantot arī maizes iesaiņojuma maisiņus. Līvānietei gadu gaitā sakrājies ļoti daudz pašas rokām darinātu lietu, bet visiespaidīgākais veikums, kas tapis kopā ar vēl 12 studijas “Dubna” audējām, atrodas Latgales mākslas un amatniecības centrā. Tā ir 94 metrus gara josta, ko Janīna kopā ar kolēģēm darināja par godu Līvānu pilsētas 80 gadu jubilejai un kas ir Latvijā garākā tautiskā josta. Tas ir darbs, kurā ieausta ne vien 13 Līvānu audēju mīlestība pret savu zemi un tautu, bet arī seno latviešu dzīves gudrība. Sandra Paegļkalne

 

Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv
Adrese: http://www.jekabpilslaiks.lv/?mod=1&op=out&id=20417